Vēl dižāka
Dienā, kad kļava jau pa gabalu, pāri tīrumam aicinoši dižojās ar dzeltenīgajiem ziediem, tai pabraukt garām gluži vienkārši nespējām. Rūtiņu mājās saimniekojošais EDUARDS KRASTIŅŠ, kuru patraucējām, kad viņš saulainā brīdī steidza bišu stropiem magazīnas uzlikt, gandrīz vai pirmajā teikumā gan bilda, ka sen te jau kādam bijis jāatbrauc un plāksnē jāieraksta jauns teksts, jo kļava turpinot strauji ņemties resnumā, it sevišķi pēc tās rūpīgās sakopšanas 2009. gadā, un nu jau esot vai visus 7 metrus apkārtmērā.
Acīmredzot notiek tieši tā, kā pirms šīs kļavas sakopšanas jau prognozēja Guntis Eniņš: «Pats brīnumainākais ir tas, ka Rūtiņu kļava par spīti savam vecumam vēl turpina diezgan strauju augšanu. Ticu, ka pēc atbilstošas aprūpes šis koks vēl mūs pārsteigs ar savu dzīvīgumu.»
Ilgi nesadzirdēja
Bet par to, kā līdz šai aprūpei ir nonākuši, Eduardam ir garāks stāstījums: «Esmu rīdzinieks. No Trikātas ir mana kundze, te viņai ir tēva mājas. Kad aizgāju pensijā, atnācām dzīvot te. Par kļavas veselību sāku satraukties jau tad, jo kolhoza laikos ap kļavu bija sabērta vai metru augsta stikla lausku kaudze no tuvumā būvētās fermas. Kļava jau nav no stiprajiem kokiem. Kaimiņos Brenguļos arī pie kādas mājas bija bīstama, nolīkusi kļava. Tur dzīvojusī sieviņa ciema padomē divas reizes bija lūgusi ar koku kaut ko darīt. Neviens nav sadzirdējis. Trešajā reizē jau visiem iznāca iet uz kapsētu, jo kļava bija uzgāzusies sieviņai un viņu nositusi.
EDUARDS KRASTIŅŠ – ARĪ BITENIEKS. Viņa aprūpē gan vairs esot vien daži stropi un arī bēdīgs secinājums, ka savām bitēm turpinājumu neredzot, jo «komjauniešiem jau visiem no bitēm ir bail». Ārijas Romanovskas foto