Ir Cēsīs gan jau arī valmieriešiem zināma un, manuprāt, ar labu virtuvi iecienīta kafejnīca Province pārsimt metrus no centra vasarā tik zaļās Niniera ielas sākumā. Zinu, ka uz turieni brīvdabas estrādītē vakaros brauc uzstāties Valmieras meitenes ar līnijdejām. Ne par Provinces šodienu šis stāstiņš — par pusgadsimtu senu, paša izdzīvotu vēsturi šajā divstāvu namā.
Kalniņu māja
Īsti neatceros, precīzi kurā gadā mūsu ģimene pārvācās no Jurija Gagarina (tagadējās Raunas) ielas nama divistabu komunālā dzīvokļa namā, kas gandrīz pretī Cēsu koncertzālei, uz zaļumu ieskautu, savulaik Kalniņu ģimenei nacionalizētu divstāvu privātmāju Niniera ielā 6. Tas bija pats pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākums, man toreiz bija kādi četri gadi. Kopā ar tēvu braucām uz jauno mītnes vietu ar mantām piekrautu zirga pajūgu. Tajos laikos Cēsīs tas bija pavisam normāls transports…
Jaunais dzīvoklis otrajā stāvā atkal bija komunālais, t.i., ar kopīgu virtuvi un vannas istabu – tualeti. Mūsu ģimenes rīcībā bija viena liela saulaina istaba ar grāmatplaukta noslēptu guļamstūri vecākiem un iepriekšējiem dzīvokļa saimniekiem piederējušas milzu palmas poda caurteces nedaudz pabojātiem dažiem grīdas dēļiem istabas viducī. Šīs istabas divi mazie un viens lielais logs vērās tieši uz Niniera ielu, ļaujot man vienlaikus kontrolēt situāciju gan pažarnieku dārzā, gan Maija parciņa bērnu laukumos. Otra istaba bija krēslaināka, tās vienīgais logs bija vērsts uz pilsētas centru un blakus esošo dārza parku. Īpašs prieks bija par stikloto neapkurināmo verandu. Rudeņos tur glabājām ābolus, arī ziemā, kārtīgi sasegtus, jo cauri plānajām rūtīm sals trāpīja pēc pilnas programmas.
PROVINCE PĒRN JŪLIJĀ. Tie trīs logi — lielais un abi mazie — otrajā stāvā joprojām ir manējie, no tālajiem bērnības gadiem Cēsīs. Gunta Vīksnas foto