Dažiem tā bija pirmā iepazīšanās ar mūspuses neparasto milzeni. Ar zaļu sūnu pārklāju virspusē un metra dziļa ūdens ieskauts, tas sagaidīja talciniekus. Akmens nosaukts tuvējās mājas vārdā – Ābeļu akmens. Mājas saimnieks Guntis Lācis jau pirmais bija izbrīvējis ceļu no sakritušiem kokiem un zariem, lai vairāku simtu metru ceļš līdz akmenim būtu vieglāk veicams.
Un tad sākās akmens muguras un sānu atbrīvošana, uzmanoties, lai paši talcinieki neiekristu pietiekami dziļajā ūdenī. Sievietes darbojās virs akmens, bet vīri atbrīvoja apkārtni no egļu pārbagātības un dedzināja liekos zarus. Kaut darbošanos traucēja sniegs un lietus, gandarījumu deva akmens ārējais izskats pēc tādas apstrādes un mazgāšanas. Pārsteigums ir arī tas, ka akmens guļ ļoti dziļi mitrajā meža augsnē un tikai aptuveni nojaušams tā augstums.
Daudz gadu akmens nebija pat uzskaitīts dabas objektu sarakstā, tagad tas aprakstīts un noteiktas aptuvenas lieluma koordinātas: 2,3 m augsts, 8,6 m garš, 5,8 m plats, tilpums 57 kubikmetri (virs zemes 20 kubikmetri), apkārtmērs 23 m. Parametrus norādām, lai ieinteresētie varētu šo vietu apmeklēt, bet trūkst norāžu. Pēc paveiktā secinājām, ka tās būtu nepieciešams uzstādīt četrās vietās.
PĒC LABI paveikta darba Rencēnu seniori nofotografējās uz Ābeļu akmens muguras.