«Mani meklēja jau 26. aprīlī. Es uzreiz nedevos rokās, bet kara komisariātā bija paziņas, taujāju: kas par lietu? Saka: Černobiļa. Armijas laikā dienēju Kronštatē uz atomzemūdenēm: ķīmiķis instruktors uz speciālajām energoiekārtām. Sākumā viņi meklēja spečukus, lai gan civilo aizsardzību jau mācīja visiem. Taču bija tā: zināja, kā rīkoties pēc atombumbas sprādziena, bet Černobiļa bija kas cits. Pēc atombumbas visu var nolīdzināt, bet te vajadzēja saprast, ko darīt tālāk. Neviens nedomāja, ka sekas būs tik lielas,» pirms 30 gadiem notikušo atcerējās Valērijs un pasmaidīja, kad pārjautāju, vai viņš vēl baidās no plaušu, zobu rentgena, jo sakām taču, ka cilvēkam nevajag rentgena starus.
«Tas ir tā: čiks, un gatavs! Protams, ir cilvēki, kuru organisms ļoti jutīgi reaģē uz staru devām, bet tur tas starojums pulkākas reizes bija pārsniedzis Hirosimas spēku. Aizliegtajā zonā tūkstošiem puišu gāja iekšā, ar lāpstām vāca tos atkritumus, bēra mašīnās, stāvēja ar šļūtenēm, paši gāzmaskās, gumijas formās, un lēja virsū ūdeni: atkritumiem, skaloja mašīnu riepas, pirms tās brauca laukā no slēgtās teritorijas. Vēlāk bēra virsū smiltis, lēja betonu, lika svina plāksnes. Radiāciju tā nevar aizskalot! Tā atkal ceļas augšup! Pašlaik mirušajā zonā tā esot normas robežās, bet vienalga ir,» tā Valērijs un turpināja: «Es nestrādāju pie paša reaktora, tuvajā zonā arī ne, es biju kontroles zonā. Visur mērīja saņemtās radiācijas dozas, tās uzskaitīja. Puiši, kas gāja pie reaktora, kaut ko varēja darīt vien dažas minūtes un uzreiz braukt mājās. Deva bija saņemta, atzīmēta. Es paliku Černobiļā ap mēnesi. Biju it kā drošākā teritorijā, bet kurš to zina? Esmu pilns ar radiāciju. Taču tas arī pēc Černobiļas pierādījies: katrs organisms uz to reaģē citādāk. Kaitējums ir visiem, veselība sabojāta, bet man ir jau pāri 70, vēl turos, strādāju. Nupat vienu černobilieti glabājām, zēns tur gāja jauns, tikko no armijas atnācis, zemē guldījām piecdesmitgadnieku.»
PĒC TAUTĪBAS ESMU PAREIZTICĪGAIS, saka Valērijs Vilčinskis, jo uzskata, ka tieši ticība, iešana baznīcā viņu spēcinājusi, liekot nedomāt par slikto, kas dzīvē noticis. Jāņa Līgata foto