Kā sākās jūsu darba gaitas?
Tolaik tika atvērtas daudzas jaunas vidusskolas — Rencēnos, Naukšēnos, Matīšos, mani valsts komisija bija norīkojusi uz Rencēniem, bet, tā kā biju šeit pats mācījies un iemantojis direktora uzticību, viņš mani pieprasīja uz Naukšēniem, kaut gan ne labprāt gribēju atgriezties pie saviem skolotājiem, lai arī mācījos labi. Domas bija dažādas, jo es dejoju arī tautas dejas Valmieras pedagoģiskajā skolā Ritas Liepiņas vadītajā kolektīvā, kas izcīnīja ceļazīmi uz Dziesmu svētkiem, un 1955. gadā, kad atklāja Mežaparka estrādi, es tur dejoju. Iespējams, staltā auguma dēļ mani uzaicināja izmēģināt spēkus filharmonijas profesionāļos, un es gandrīz vai piekritu. Aizgāju uz pārbaudi, atzina, ka dejas kustības būtu labas, bet pietrūka fiziskā, lai paceltu meiteni, tāpēc visu augustu tika noteikti treniņi. Taču mājās mamma atrunāja — diploms kabatā, jāsāk strādāt, kāda vēl dejošana! Tā es arī tur neaizgāju, paliku Naukšēnos.
Salīdzinot tos laikus ar mūsdienām, varu teikt atklāti, ka padomju iekārtā skolu sistēmā daudz kas bija labs un vajadzīgs dzīvei, neskatoties uz lozungiem, kuri kalpoja vienīgi kā neizbēgama nodeva režīmam. Es daudzkārt pārdomāju — bērniem pašiem taču bija jāmizo kartupeļi pusdienām, jāmazgā krūzītes un karotes, bērni slaucīja klases, gāja grābt lapas, bet kas notiek tagad — ēdamistabā bērni nekur nedrīkst pirkstu piedurt, visur ir algoti darbinieki vai simtlatnieki, un bērni tikai svilpo un lēkā uz augšu. Vismaz attieksmē pret darbu tolaik bija daudz pozitīvā, kaut vai tās pašas pionieru nometnes, kuras esmu vadījis daudzas vasaras. Atmetot malā lozungus, bērni praktiski visu mēnesi bija nodarbināti — gājām drusku paravēt, pārējā laikā sports un atpūta.
Daudzās latviskās vietās tos uzsaukumus diez ko neņēma vērā, jo vēl jau strādāja arī pieredzējušie Ulmaņlaiku skolotāji…
Tieši tā, lai inspektoriem nebūtu kur piesieties. Mans pirmais Naukšēnu vidusskolas direktors Herberts Vēliņš bija direktors jau Ulmaņlaikā, vēlāk direktors vācu laikā un arī krievu laikā. Viņš nebija nekādās partijās, taču, ja lozungs tika prasīts, viņš to izkāra, turpinot gatavot bērnus dzīvei. Gan mācību, gan fiziskais darbs bija galvenais, ar ko audzināja jauno cilvēku.
JĀNIS ZANDERSONS. Jāņa Līgata foto