Pamesto māju pagalmi, gatves, ganības, pļavas un sviedriem slacīti tīrumi aizaug ar drūmiem krūmiem, un krūmi pāraug gari izstīdzējušos kokos, kas sniedzas pāri zemzarīšu virsotnēm, lai atņemtu tiem sauli. Bet gadsimtu milži bija un ir Saules koki. Ielenktie dižkoki smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai galotne atkal sāktu strauji šauties augšup, līdzi jauno uzbrūkošo koku smailēm.
Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām, lai vainags piepildās ar skanīgām pavasara prieka dziesmām. Bet koki, ilgā mūža rekordisti, visvairāk gaida pie sevis ciemos tos bērnus, kuri kādreiz basām kājām rausās pa milža zariem, ar roķelēm apmīļodami it kā no Mūžības dotās varenā stumbra raupjās bruņas.
Jo īpaši jutīgas pret apēnojumu ir cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijas. Tā aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām Kalnieku mājām Ģibuļu pagastā 1990. gadā, arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.