Galvenā bibliotekāre Agita Lapsa: «Pēc tam, kad kara beigās Valmieru nopostīja ugunsgrēks, vairāk nekā desmit gadus pilsētnieki strādāja, lai novāktu krāsmatas, pilsētas centrs atkopās lēni un pamazām. Pilsētu, kādu redzam šodien, cēlušas vairākas celtnieku paaudzes. Tādēļ esam aicinājuši zinošus vīrus, celtniecības organizāciju vadītājus un celtniekus, kas stāstīs, kā Valmiera no drupām izaugusi par Vidzemes lielāko un darbīgāko pilsētu. Ir svarīgi atcerēties viņu ieguldījumu gan konkrētu objektu celtniecībā, gan pilsētas izaugsmē kopumā.»
Interese ir – ieklausījās kupls apmeklētāju pulciņš, un stāstītāji, cits citu papildinot, mēģināja uzzīmēt krietni sapostītās pilsētas atdzimšanu, sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmitajiem. Tas nav bijis vienkārši, ņemot vērā gan toreizējo būvniecības līmeni kopumā, gan strauji augošo iedzīvotāju skaitu saistībā ar rūpniecības uzņēmumu, visvairāk stikla šķiedras rūpnīcas, attīstību. Bijušais 43. celtniecības pārvaldes (CP) vadītājs Jānis Cunskis atzina: Valmieru patiesībā uzbūvēja tikpat kā no jauna 35 gados, pēc tam to tikai uzlaboja.
KĀ BIJA. Grupa kādreizējo būvētāju un celtniecības organizāciju vadītāju Valmieras integrētajā bibliotēkā. No kreisās – Jānis Cunskis, Jānis Brakovskis, Astrīda Grīva, Jānis Gredzens, Valters Hemmelis, Kārlis Sedvalds, Staņislavs Pitura, Arvīds Einbergs, Jānis Rutkovskis un Gunārs Judeiks. Anta Lūsas foto