Ance uz tikšanos atnāk gaiša, smaidoša, optimistiska, jo nekas nav nokavēts, no savas klases viņa nav atpalikusi, turpina cītīgi mācīties, tāpēc ar 2. semestra atzīmēm pietiks arī gada zinību novērtējumam.
«Viņiem ir citādāks mācīšanās režīms. Kad stāstīju, ka mums vasaras brīvlaiks ir trīs mēneši, skolas biedri brīnījās, jo viņiem brīvlaiks ir tikai mēnesis. Mācīties sāku jūlija vidū, man nesanāca kavēt visu mācību gadu. Būtiski ir arī tas, ka viesskolas mācību programma nav tik saspiesta kā mums, un 11. klasē, piemēram, matemātikā mācījāmies to, ko Valmierā apguvu jau 8. un 9. klasē.» Ance atklāj, ka doma par apmaiņas programmu viņā sēdējusi jau kopš trīspadsmit gadiem, neesot vien īsti zinājusi, kurp doties. Arī šoreiz pirmā ideja bijusi Amerika. Bet neesot arī tā: piesakies, motivē, kāpēc izvēlējies konkrēto valsti, un — dodies ceļā. «Diezgan daudz papīru bija jāaizpilda, izvēloties Ameriku, būtu jāiztur arī angļu valodas tests. Austrālijai šī kritērija nebija. Ar angļu valodu man viss ir kārtībā, tā ka tests mani nebaidīja, tomēr galu galā, sarēķinot izdevumus un citas priekšrocības, izvēlējos Austrāliju. Būtisks kritērijs bija arī liecības izraksts, vēl citi dokumenti, bez tam arī pretendenti taču bijām vairāki. Mamma neiebilda, teica, dari, bet diez vai tiksi…
ANCE: bija vērts ieskatīties Austrālijā. Foto no personiskā albuma