Nedaudz no ģimenes vēstures
«Dzīvojām fūrmaņa Mārča Vīnarta mājā, Beātes ielā 6 (tagad Andreja Upīša ielā tur «Agate»), kur mums apakšējā stāvā bija 3 istabas. Tētis Jānis Altenbergs ir no Dikļu puses, dzimis 1900. gadā. Kad 1917. gadā daudzi latvieši brauca uz Krieviju, arī viņš tur nokļuva, bet drīz atgriezās un Rīgā 3 gadus mācījās par skursteņslaucītāju. Tad bija jāaizstāv sava amata padarīšana. Pēc aizstāvēšanas viņš dabūja Amata meistara diplomu, ar visiem štempeļiem un lieliem parakstiem, rāmi un cirkuli priekšā (to atdevu muzejam, jo uzskatīju, ka tādu daudz nav). Tad vajadzēja dabūt savu rajonu, kur strādāt. Viņš kaut kādā veidā caur jau te toreiz esošu Amatnieku biedrību tika atpakaļ uz Valmieras pusi.
Laikā, kad tētis aizstāvēja savu cunftes lietu, viņš bija iepazinies ar manu mammu Otīliju Luīzi (viņa ir no Saldus puses) un uz Valmieru jau bija pārnākuši abi. Mamma arī bija mācīta saimniece, beigusi Saldū speciālus kursus, par ko arī mammai bija īpašs dokuments.
Lai gan galvenā darba vieta tētim bija Valmiera, viņš jau brauca pa visu Vidzemi — ziemā ar slēpēm uz vienu pusi pat līdz Smilteni, uz otru — līdz Ainažiem. Vasarā ar velosipēdu. Brauca uz vairākām dienām, piestājot un tīrot skursteņus arī lauku mājās, kur viņam bija kundes.
Cilvēki viņu labi pazina. Tāpēc vācu laikā, kad daudzi laucinieki bija salikti Valmiermuižā cietumā, mūsu mājā bieži bija liela kopmītne, jo pie mums nakti pārgulēja tie, kas brauca un veda pienesumus saviem cietumā ieliktajiem radiem. Biju jauns meitēns (esmu dzimusi 1936. gadā), no atbraucēju bēdām maz ko sapratu, bet man viņi bija interesanta sabiedrība.»
GUNTA ALTENBERGA. Atmiņu kamolus attinot. Anta Lūsas foto