PIRMS 15 GADIEM mazais lācēns izglābās. Velga Vītola viņu pacēla no aukstā sniega un ienesa istabā. Ilzīte uzreiz atrada vietu Velgas klēpī un sirdī. Velgas Vītolas fotoarhīva materiāli
Viņa jau piecpadsmito reizi 11. janvāra rītā tika īpaši sveikta, viena, nedaloties ar sugas brāļiem un ciemiņiem, varēja baudīt īpašu torti, kas, gadiem ejot, aug augumā.
Toršu cepēji un cienītāji vienmēr dalās ar receptēm. Ilzītes tortes biskvīts ir kartupeļu putra ar krietnu sviesta piedevu, bet virsējā kārta ir viens vienīgs dekorējums: laša un skumbrijas gabaliņi, dažādi rieksti, šūnu medus, kādreiz tortē tiek stutētas arī krabju nūjiņas un apelsīnu šķēles. Apaļajās jubilejās Ilzīte tiek pie ziedu pušķa, un šoreiz tas, piesiets pie koka stumbra, lāceni pārsteidza nesagatavotu. Viņa jau bija gribējusi sākt mieloties ar jubilejas kūku, kad pamanījusi rozā rožu pušķi. Pasniegusies, apostījusi, kā jau dāmai pienākas…
Mums ir lācis, kurš svin jubilejas, mums ir laimīgi dzīvnieki Līgatnē, kuri gluži kā cilvēki līksmo Ziemassvētkos, priecājas vasaras saulgriežos. Viņi dzīvo laimīgā zemē, un jātic, ka to novērtē, jo daudzu no viņiem varēja nebūt, un mums arī nebūtu stāstu ne par Ilzīti, ne alnēnu Fredi, ne daudzām stirniņām, ezēniem, ja mums nebūtu Velgas Vītolas. Velga ir un paliek vienīgais cilvēks Latvijā un vēl stipri tālu aiz tās robežām, kas izaudzinājis lāci.
Pirms 15 gadiem 11. janvāra rītā viņa saklausīja, ka lielajā lāču voljērā kāds izmisīgi spalgi sauc pēc palīdzības. Es atceros, kā Velga teica: to nevarēja nedzirdēt, jo, ja kāds zina, ka mirs, viņš kliedz, kamēr spēks, un mazais mobilā telefona izmēra lācēns kliedzis uz nebēdu. Made nebija no tām lācenēm, kas uzņemas mātes rūpes, bet Velga pelēcīgo kunkuli ar pliko vēderiņu paņēma azotē, uznesa savās mājās, sabučoja, un tikai tāpēc varēja sākties Ilzītes stāsts.
Dzīve pārmainījās. Velgas bērni Dace un Dzintars jau bija skolas vecumā, bet tad pēkšņi bija jāatminas, ko nozīmē būt jaundzimušā mammai. Barošana dienā un naktī, un Velga krita izmisumā, jo lācēns jau nav ne cilvēkbērns, ne telēns. Piena maisījumi un govs piens nederēja. Ja pareizi atceros, viņa meklēja kazas pienu, tad kondensētā piena burciņas, vēl kausēja sviestu, vajadzēja ļoti treknu pienu, lai Ilzīte noticētu, ka bauda kaut ko līdzīgu lāču mātes pienam. Ilzīte čurāja un kakāja salvetēs un gugināja, kad puncis bija pilns, kad Velga bija blakus. Velga bieži par to nerunā, bet vairākkārt mazais lācēns, esot viņas rokās, jau gribēja padoties.