Pieļauju, ka tas ir mīts, bet pastāv uzskats, ka vīrieši ir labāki pavāri nekā sievietes.
Kā profesija tā arī ir piemērotāka vīriešiem, jo tas ir smags darbs. Bet Latvijā ir arī ļoti daudz labu šefpavāru sieviešu. Arī konkursā, kurā tika noteikti 30 labākie Latvijas restorāni, šī proporcija bija 50 pret 50. Iepriekšējā reizē tā nebija tik izteikta.
Varbūt vīrieši arī tāpēc ir labi pavāri, ka viņiem pašiem garšo labi paēst…
Jā, arī man patīk garšīgi paēst — jau kopš bērnības. Kādu piecu gadu vecumā sāku domāt, ka varētu kļūt par pavāru. Arī māte man to tā kā novēlēja. Mūsu trīs bērnu ģimenē gandrīz bija norunāts, ka māsa būs skolotāja, brālis galdnieks, man jākļūst par pavāru. Tā viss arī notika. Ja es nebūtu izvēlējies kļūt par pavāru, noteikti ietu pa sporta līniju.
Ko savos piecos gados kā puika mācējāt pagatavot?
Sākumā tās bija dažādas maizītes. Vecāki agri no rītiem gāja uz kūti. Sagaidīju, kad viņi iziet pa durvīm, un tūlīt ķēros pie brokastu gatavošanas. To neuztvēru kā pienākumu — man patika vecākus ar kaut ko pārsteigt. Domāju, ar laiku viņi jau zināja, ka, atgriežoties no darba, galdā būs brokastis. Tā kā laukos mums bija mājlopi, es jau agrā bērnībā piedalījos arī pie gaļas sagatavošanas, man tas likās forši.
Pie kādiem ēdieniem bērnībā roka vairāk tika piešauta? Varbūt pie saldajiem?
Pie saldajiem noteikti ne. Pie gaļām — daudz, daudz gaļas tika gatavots.
JĀNIS SILIŅŠ. Jauns cilvēks ar pašapziņu. Un viņš, Dikļu pils restorāna šefpavārs, to var atļauties. Jāņa Līgata foto