Vislielākā piekrišana eņģelīšiem
Kad ierodamies Ievas dzīves-vietā Valmieras centrā, tur dzīvokļa lielajā istabā valda siltums, mājīgums un omulība. Vai gan var būt citādi, ja telpas centrā starp rotaļlietām platu smaidu pretī sniedz Ievas dēliņš Niks Matīss, kam vēl tikai četri mēneši, toties pietiekami daudz prasmes būt komunikablam! Turpat blakus uz galda redzamas nelielas stellītes pērļu aproču aušanai. Ieva stāsta:
«Tā nu mēs te sadarbojamies! Kad mazajam vajag mammu, rokas stiepiena attālumā ir mamma, kad dēlam prātā citas nodarbes, mammai sanāk laiks aušanai. Vismaz jauna darba iesākšanai. Kad vakaros tētis uzņemas aukļa pienākumus, iesākto varu pabeigt. Citreiz tas notiek naktīs, kad uznāk iedvesma. Ja labi saņemos, dienā vienu pērļu aproci noaužu! Pie skolotājas un pašmācības ceļā no interneta gudrībām esmu apguvusi pērļošanu, pērļu tamborēšanu un arī pērļu aušanu. Šie rokdarbi prasa lielu uzmanību, rūpību un arī pacietību. Tā kā pēc savas būtības esmu nepacietīga, tad pērlītes man māca saņemties, savākties, koncentrēties. Tā ir kā sava veida meditācija!»
Zinot, ka Ieva ir bankas darbiniece, vaicājām, kādēļ un kā par viņas vaļasprieku tomēr kļuva rokdarbi. Lūk, Ievas stāsts:
«Tas sākās pirms septiņiem gadiem, kad es biju ilgstoši slimnīcā pie savas meitiņas. Lai laiku īsinātu un domas novirzītu, slimnīcas bērnu rotaļu istabā kopā ar bērniem un citām mammām skolotājas vadībā sākām kaut ko darināt. Bērniem parasti viss ātri apnika, toties dažas mammas līdz vēlam vakaram apguva jaunās prasmes. Pirmos izveidojām dekorus — pērļu rozītes. Tās uzdāvināju arī draudzenēm. Viena no viņām, sakot, ka man ir ķēriens, sarunāja iespēju pamācīties pie šajā jomā zinošas rokdarbnieces. Iespēju robežās apmeklēju vairākas nodarbības pamatu apgūšanai, pārējo apņēmos apgūt paš-mācībā. Ar laiku biju tik zinoša, ka pērļu darbus slimnīcā varēju mācīt citām mammām un arī mazajiem pacientiem, kuriem katra jauna nodarbošanās lika kaut uz brīdi aizmirst slimnīcu un slimību.