“Mums daudz palīdzēja dāņi, ar Vides ministrijas atbalstu mācējām pārliecināt pašvaldību deputātus un iedzīvotājus, ka jāveido reģionālā sistēma. Katrs reģions pats noteica, kādu sistēmu veidot. Piemēram, Liepājā vienojās, ka lauku un pilsētas pašvaldības veido organizāciju, uzņemas poligona izveidi, bet ne atkritumu savākšanu. “ZAAO” uzreiz uzņēmās arī atkritumu savākšanu un iedzīvotāju izglītošanu vides jautājumos,” stāsta SIA “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais. Viņš uzsver, ka atkritumu apsaimniekošana visos reģionos nevar būt vienāda, jo pašvaldībās deputātiem ir dažāda izpratne, un viņi ir tie, kuri lemj.
Latvijas atkritumu apsaimniekošanas stratēģija paredzēja valstī būtiskas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas jomā. Pilotprojekta ietvaros Ziemeļvidzemē tika likvidētas 104 legālās un nelegālās izgāztuves, izveidots jauns, mūsdienīgs cieto sadzīves atkritumu poligons, kā arī ieviesta atkritumu savākšanas un apsaimniekošanas sistēma. “Pašvaldības iemaksāja 200 tūkstošus latu pamatkapitālā, ministrija iedeva četras atkritumu savākšanas mašīnas un konteinerus, no ES fondiem līdzfinansēja poligonu būvniecību. Pašvaldības ne kredītus, ne galvojumus mums nav garantējušas, mūsu ienākumi ir no savāktajiem atkritumiem, strādājam komerctirgū. Mūsu īpašnieki ir pašvaldības, tomēr tām ar “ZAAO” nav nekādu finansiālu saistību,” skaidro A. Sirmais.
Viņš ir pārliecināts, ka lielie poligoni sevi ir attaisnojuši. To ēra beigsies 2030. gadā, ja pildīsim atkritumu samazināšanas plānu. “Tad poligoni no vietas, kur apglabā atkritumus, pārvērtīsies par atkritumu apsaimniekošanas centriem, kur notiek šķirošana, sagatavošana pārstrādei un bioloģiskā pārstrāde. Tie būs industriālie centri,” paskaidro “ZAAO” valdes priekšsēdētājs.
Viņš pieļauj, ka iespējama arī diskusija, vai Latvijā vajadzīgi desmit poligoni, jo atkritumu daudzumam ir jāsamazinās. Pēdējos gados iedzīvotāju skaits sarucis, toties vairāk ir iepakojumu atkritumu. Krīzes laikā tie krietni samazinājās, jo cilvēki retāk gāja uz veikalu, tagad atkritumu daudzums atkal ir tāds pats, kāds bija, kaut cilvēku mazāk.
“ES prasības kļūst aizvien stingrākas, dabas resursu nodoklis, arī prasības poligonā palielinās. Ir cilvēki, kuri uzskata – ja man tik dārgi jāmaksā, nešķirošu. Bet ir jāšķiro, lai mazāk būtu jāmaksā,” saka A. Sirmais. Viņš norāda, ka liela nozīme ir izglītošanai, jo šķirošana nav tikai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu rūpes. Lai būtu rezultāti, tas jādara visiem.
“ZAAO” daudz ieguldījis, lai sabiedrībai skaidrotu jautājumus par atkritumu savākšanu, pārstrādi, vides piesārņošanu. Mācības tiek rīkotas arī pašvaldību un uzņēmumu darbiniekiem. Pārgaujas novadā top Latvijā pirmais nacionālas nozīmes vides izglītības infrastruktūras objekts – dabas un tehnoloģiju parks “URDA”, kas piedāvās modernu un aizraujošu vides izglītības apguvi. Šeit teorētiskās zināšanas tiks papildinātas ar praktisku darbošanos dabā, un tas dos iespēju piedzīvot apkārtējās vides un mūsdienu tehnoloģiju sinerģiju.
“ZAAO” vadītājs uzskata, ka 2020. gads būs robežšķirtne. “Ja negribam kā tagad – 14% no šķiroto atkritumu konteineru satura noglabāt poligonā, pie privātmājām jāliek otrs konteiners. To jau darām Saulkrastos, eksperimentēsim arī Valmierā. Mājsaimniecība sedz konteinera iegādi, kas ir ap 20 eiro, tad konteineru atvedam, noslēdzam līgumu, saskaņojam grafiku un iztukšojam bez maksas. Un saņemam kvalitatīvus, tīrus materiālus. Ja netīri, tad neņemam,” atklāj A. Sirmais un atzīst, ka iedzīvotāji labi redz – ja šķiro, konteiners jāizved retāk.
Dalītās vākšanas konteineri ir izvietoti atbilstoši Ministru kabineta noteikumu prasībām un kritērijiem. Ja iedzīvotāji dzīvo izklaidus, pašvaldības izvērtē, kur likt un vai tādi vajadzīgi. Klientu apkalpošanas daļas vadītājs Mārtiņš Vīgants piebilst, ka savākto atkritumu apjoma pieaugumu var skaidrot arī ar to, ka ir izveidota tiešsaites datu bāze, kurā katra pašvaldība redz, kurai mājsaimniecībai nav līguma ar “ZAAO”, un var strādāt ar iedzīvotājiem.
Jautāts, vai pārstrāde tiek līdzi atkritumu apsaimniekošanai, A. Sirmais skumji atzīst: “Patlaban mūsu savāktos materiālus pārstrādei nevajag.” Bet pamazām viss attīstās, un pēc gadiem pieciem var izrādīties, ka tas, ko šodien nav kur likt, ir pieprasīts.
“Igaunijā atkritumus sadedzina. Tā var darīt, bet tas nav īsti progresīvi, labāk tomēr bioloģiskos atdalīt. Ja nodala, parādās kurināmais, kam ir lielāka enerģētiskā vērtība nekā naftai. Tas ir dārgi, bet tā ir Latvijas nākotne. Vai Latvijai vajadzīgs siltums? Tas ir arī stāsts par energoneatkarību,” pārdomas izsaka uzņēmuma jurists Edgars Atlācis.