Pēc tehnikuma mani un vēl vienu kursa biedru norīkoja uz Valmieru. Tolaik tā likās liela pilsēta, kaut kas īpašs. Man pat patika tās vārda skanīgums. Sākām strādāt PMK. Pēc trim gadiem man piedāvāja darbu meliorācijas sistēmu pārvaldē, kas kopa izraktos grāvjus. Pārvalde vairākkārt mainīja nosaukumu, līdz 1996. gadā to pievienoja Lauksaimniecības pārvaldei. Tā savukārt pārtapa par Lauku atbalsta dienestu, un mēs pārcēlāmies uz Mūrmuižas ielu. No šīs darbavietas arī aizgāju pensijā. Mani gan atpūtā nepalaida, piedāvāja darbu Zemkopības ministrijas nekustamajos īpašumos meliorācijas jomā, Valmieras sektorā, un no 2008. līdz 2015. gadam strādāju kantorītī tepat Bērzainē.
Man ir gan projektētāja, gan būvdarbu vadītāja un tehniskā uzrauga sertifikāts. Bet ar melioratoriem patiesībā ir ļoti bēdīgi – vidējais vecums sertificēto speciālistu vidū ir tuvu 70 gadiem, mūsu paliek arvien mazāk, un mani arvien kāds paaicina palīgā. Tā kā tie sertifikāti ir, joprojām cenšos turēties līdzi laikam, piedalos sanāksmēs,» par savām darba gaitām stāsta ilggadējā melioratore, viena no nedaudzajām sievietēm šajā profesijā LUDMILA BEMBERE.
«Kad strādāju meliorācijas sistēmu pārvaldē, tā lieta bija ļoti vienkārša. Katrā rajonā bija četri pieci iecirkņi, katrā viens iecirkņa meliorators, kuram bija pakļauti 5 – 6 strādnieki, kas kopa grāvjus – neatkarīgi no tā, vai tie bija valsts vai pašvaldības. Valsts deva naudu, un tajā laikā, kad kopām visus grāvjus, tie pēc ierīkošanas tika pārtīrīti pēc 10 – 15 gadiem, ne tā kā tagad. Meliorācijai tika piešķirta lielāka nozīme.»
Vai meliorācija nonākusi grāvī?
Visnesaprotamākais bija, ka, sākoties brīvvalstij, tie tur augšā nosprieda, ka meliorācija nav vajadzīga. Lauksaimniecības pārvaldē Valmierā gan situācija bija labāka, bet citviet Latvijā vārdu meliorācija pat nedrīkstēja pieminēt. Sprieda tā: nauda meliorācijai ir, tad jau ņemsim tos melioratorus. Mums LAD zemes un ūdens resursu daļā bija remontstrādnieki, paralēli pa kluso meliorējām. Tad sākās sapardi, piedalījāmies Eiropas naudas sadales kontrolēs. Naudu grāvju kopšanai gan piešķīra, bet arvien mazāk un mazāk. Tehnikas iegādei iespēju vairs nebija. Mans uzskats ir, ka vēl jau varētu ko izdarīt, bet visbēdīgākais, ka mums vairs nav profesionālas melioratoru paaudzes. Jelgavas Lauksaimniecības universitāte melioratorus vismaz 25 gadus negatavo. Studentiem jāiziet prakse arī meliorācijā, bet nav taču lāga pasniedzēju. Tie, kas darbojas būvniecībā, par mācību spēkiem neiet. Tagad arī jauniešus melioratora profesija maz interesē.
Nekas jauns meliorācijā netop, notiek vai nu esošo grāvju rekonstrukcija, vai atjaunošana, vai pārkārtošana. Varētu arī iztikt bez jauniem grāvjiem, bet jāsakārto vecās sistēmas, kas pašlaik ir diezgan nožēlojamā stāvoklī.
Tagad arī daudzi zemnieki savām vajadzībām par Eiropas naudām sapirkuši tehniku. Meliorācija individuālajās saimniecībās notiek, bet mazos apjomos, jo tas ir dārgs prieks. Katru gadu divas reizes ir pieejami Eiropas fondi, kas tiek piešķirti lauksaimniecības un meža zemju meliorācijas sistēmu atjaunošanai. Ja zemnieks pats gatavs savu meliorācijas sistēmu sakārtot, viņam jāraksta projekts, un ir ļoti uzņēmīgi cilvēki, kuri projektus raksta. Praktiski visi arī tikuši atbalstīti, bet savā laikā individuālajiem projektiem atmaksāja 80% no būvdarbu izmaksām, tagad tikai 60%, pie tam vispirms 100% jāiegulda savi līdzekļi, un tikai tad, kad viss paveikts un LAD nokontrolējis, var naudu atgūt. Dažs zemnieks tāpēc ņēmis bankas kredītu. Arī tā papīru kārtošana nav viegla.
Lauksaimniecības zemēs grāvji ir jaunāki nekā mežos. Uzskatu, ka zemniekiem vajadzētu ļoti ņemt vērā, ka arī mežos grāvjus vajadzētu iztīrīt, tad jau pēc pieciem gadiem varētu vērot, kā koki atspērušies augt.
Un atkal atgriezīšos pie savas mīļās tēmas – projektētāji meliorācijā esam tik, cik esam, Valmieras bijušajā rajonā – četri, visi jau pensijas vecumā.
Arī pašvaldībām meliorācijas sistēmu atjaunošanai tiek piešķirts finansējums.
No 2015. gada pašvaldībām tika piešķirti līdzekļi no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un tās sāka apzināt meliorācijas koplietošanas grāvjus, lai tie tiktu iekļauti meliorācijas kadastrā. Zemkopības ministrijas nekustamajos īpašumos šie grāvji jau bija, bet tiem vajadzēja oficiāli piešķirt pašvaldības koplietošanas statusu. Es piedalījos vairāku – Vidrižu, Alojas, Burtnieku, Rūjienas – koplietošanas grāvju apsekošanā, un atbilstoši MK noteikumiem tika sastādīts apsekošanas atzinums. Piemēram, Kocēnu novada pagastos apsekoti 29 grāvji – ne visi pārbaudījumu izturēja.
Pirmās brīvvalsts laikā pastāvēja meliorācijas sabiedrības, tām bija jādod sava artava, un tālāk viss tika kārtots valstiskā līmenī. Tagad no Eiropas fondiem pašvaldībām tika piešķirti 90% finansējuma, ar 10 % jāpiedalās pieguļošo zemju īpašniekiem.
Pēc krīzes katru gadu darīts viss iespējamais, lai grāvjus atjaunotu. Kocēnos valsts grāvji ir pārtīrīti, piemēram, 2010. gadā tika pārtīrīts Meļļu grāvis un Zilūžu grāvis Bērzainē, sakārtoti un 2018. gadā nodoti Brenguļu grāvji. No laika gala, kopš te esmu meliorācijā, liela problēma ir Briedes upe, kas pirmās brīvvalsts laikā pa posmiem tika tīrīta, bet vietām neregulēta. Tagad pa upi nemaz pa brikšņiem ar motorlaivu nevar izbraukt – Briedes upe traucē visu ūdeņu plūšanu. Varbūt nav pietiekama krituma, arī inženieri bebri piestrādā.
Īstenojot Lauku atbalsta dienesta finansētu projektu, 2018. gadā pašvaldības nozīmes koplietošanas meliorācijas sistēmas atjaunotas trijos Kocēnu novada pagastos – Kocēnu, Dikļu un Vaidavas. Kopējais atjaunoto grāvju garums – 5,1 kilometrs, ietekmētā platība – 182 hektāri. No jauna izbūvētas caurtekas 81 m garumā, 38 drenu iztekas un viena drenāžas aka. Projekta «Kocēnu novada pašvaldības nozīmes koplietošanas sistēmu atjaunošana» attiecināmās izmaksas ir 108538 eiro, no kuriem 97684 eiro ir Eiropas Lauksaimniecības fonda attīstībai finansējums. Būvdarbus veica SIA «Meliorācija-A.G.» pēc SIA «SMG Projekti» būvprojekta. Arī šajā objektā biju būvuzraugs.
Kur ieguldīta Eiropas nauda, grāvji piecus gadus jāpārrauga. Ja ir izveidojušās bedres vai nogruvumi, tie jālikvidē. Šo gadu laikā arī nedrīkst ļaut grāvju nogāzēs augt jaunam mežam.
Kas meliorācijas jomā sagaidāms šogad?
Piemēram, Rencēnos, Kauguros 2019. gadā tiks rakti valsts grāvji, un, kad tas būs izdarīts, tajos varēs laist iekšā pašvaldību un zemnieku grāvju ūdeņus. Lielākā daļa ūdeņu no grāvjiem mūsu bijušā rajona teritorijā nonāk Gaujā, bet no Kocēnu novada – Burtnieku ezerā. Meliorācijā sistēmu atjaunošana būtu jāveic visā garumā, sākot no ieteces valsts ūdensnotekā jeb speciālajā grāvī, kas ir Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu pārziņā.
Pašlaik nauda ir, vajag tikai rakt, kā teicis Edgars Liepiņš, jo nobeigumam tuvojas 2014. – 2020. gada plānošanas periods un attiecīgi arī finansējums. Pēdējā kārtā startēja Beverīnas novada pašvaldības grāvji, projektēšana turpinās arī Rūjienas novadā un Naukšēnu novadā, kur vienu projekta kārtu īstenos Ķoņos, otru Naukšēnos. Neoficiāli, bet dzirdēju, ka projektu finansējumu varēs apgūt arī 2021. gadā, tomēr pašvaldības, manuprāt, pagulēja pārāk ilgi. Kocēnu novadam paveicies ar to, ka daudz grāvju apsekots, un aktos ierakstītais taču nemainīsies. Diemžēl nozares nākotne joprojām miglā tīta…
LUDMILA BEMBERE. Jāņa Līgata foto
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.