Leonardo Latvijā dzīvo jau sešus gadus. Uz šejieni atbrauca sievas un viņas dēlu dēļ. Ar Lailu viņi iepazinās Gērnsijas salā, kur abi strādāja. Kādu laiku kopā dzīvojuši arī Leonardo dzimtajā Madeirā Portugālē. Taču Lailai bija audzināmi trīs dēli, tādēļ viņi atgriezās Latvijā. Tagad divi vecākie jau ir patstāvīgi, bet jaunākajam, kam ir 16 gadu, vēl jāpabeidz skola.
Leonardo dzīves sākums Latvijā nebija viegls. Sveša, auksta zeme, sarežģīta valoda, jākārto virkne dokumentu. Kamēr viņš nebija iejuties, darba iespējas bija ierobežotas. Ar valodu joprojām neiet viegli, lai gan ģimenē runā tikai latviski. Sākumā pāris dzīvoja laukos, lasīja mežā ogas, sēnes, par ko tobrīd uzpircēji labi maksāja. “Mēs esam cīnītāji,” apgalvo Laila. Taču vienā brīdī sapratuši – jādodas uz pilsētu. Leonardo stāsta, ka vislabprātāk strādātu savā profesijā – viņš ir apzaļumotājs, nodarbojas ar koku kopšanu, vainagu veidošanu u.tml. Taču tā īsti nav sanācis. Šobrīd viņš strādā mulčas sagatavošanā Murjāņos, un laikā, kas paliek brīvs, dara visu, ko vien var iedomāties. Portugālim patīk būt pastāvīgā kustībā, viņam vienmēr jābūt ar kaut ko aizņemtam. “Esmu pateicīgs, ka man ir veselība un divas rokas, ne prātā nenāk sēdēt, tās klēpī salikušam,” – viņš saka. Ja darbā ir pauze, dodas kaut vai lasīt ogas, ko vēlāk pārdod. Ārzemnieka statuss tirgū palīdzot – ziņkārība pievilina pircējus. “Turklāt viņš ir ar mieru pazemināt cenu,” piebilst Laila. Citi tirgotāji par to droši vien nepriecājas, bet Leonardo nevarot noskatīties, kā pensionārs skaita centus, jo vēlas ogas, bet nevar atļauties… Viņa dzimtenē pierasts palīdzēt cilvēkam blakus. Arī šeit portugālis neatsaka kaimiņiem un brīnās, ka reizēm viņam par to piedāvā atlīdzību. Vasarā brīvo laiku Leonardo ar Lailu pārsvarā pavada dārzā.
Sarunas biedrs uzsver, ka ir gatavs strādāt kaut līdz spēku izsīkumam, lai tikai viņa ģimenei būtu viss nepieciešamais. Jāpiebilst, ka sievas dēli vairs nebija mazi bērni, kad abi ar Lailu satikās. Sākumā viņiem bijis mammas draugu grūti pieņemt, taču kopīgu valodu atraduši. Leonardo teic, ka vienmēr ir gatavs viņiem palīdzēt. Vienā jautājumā gan viņš ir nepiekāpīgs – mājās jāvalda kārtībai un cieņai, ir noteiktas lietas, kas jāievēro. Piemēram, Madeirā ir neiedomājami, ka dēls varētu pacelt balsi, runājot ar māti.
Divus kopdzīves gadus pāris pavadījis Leonardo dzimtajā Madeirā. Tā kā tur visu gadu var baudīt 26 – 28 grādu siltumu, sala ir iecienīts tūristu galamērķis. Dzīves līmenis tur esot labs – minimālā alga 600 eiro. Ja ir vēlēšanās, darbu varot dabūt. Dienu nostrādā, un tās beigās tevi atalgo. Bet, protams, arī tur esot cilvēki, kuri dzīvojot no pabalstiem. Taču kopumā ļaudis esot ļoti strādīgi. Lailu pārsteidzis, ka vīra dzimtenē daudzus lauku un dārza darbus veic ar rokām, bez tehnikas. Leonardo rāda telefonā bildes no kartupeļu novākšanas talkas. Vagas, kā pie mums, taču interesanti redzēt tajās sarkanos saldos kartupeļus.
Leonardo šeit ļoti pietrūkst radu. Viņš audzis deviņu bērnu ģimenē, viņi ir seši brāļi un trīs māsas. Turklāt gandrīz katram ir kupls bērnu pulciņš, dažam pat mazbērni. Madeiriešu ģimenēs parasti ir piecas sešas atvases. Cilvēki labprāt sanāk kopā, svētku ir ļoti daudz. Laila stāsta, ka Leonardo ir ļoti sabiedrisks. Viņam vajag, lai apkārt būtu cilvēki.
Pāris domā, ka tad, kad jaunākais dēls būs pabeidzis skolu, viņi varētu doties uz Madeiru. Dzīve saulainajā salā varētu būt vieglāka gan tajā ziņā, ka portugālim nebūs jāskumst pēc ģimenes un citām lietām, kā viņam šeit pietrūkst, gan vieglāk būtu nopelnīt iztiku.
VĀRDNĪCA
Ajuda me – palīdzi man
Bom dia – labrīt
Como tu tas – kā klājas
Trablha – strādāt
Casa – mājas
ĒDIENS
Saldo kartupeļu pončikiem nepieciešamas 8 olas, kilograms saldo kartupeļu, nedaudz miltu, raugs un sāls.
Saldos kartupeļus novāra, atdzesē. Pēc tam lielā traukā sajauc ar olām, raugu, pievieno sāli un veido mīklu, ko kārtīgi samīca. Tad ar karoti laiž tās pikučus eļļā. Vāra, kamēr tie uzpūšas.
Leonardo un Laila da Silva Mendosa savā ielā Limbažos. Lindas Tauriņas foto