Jūlija beigās, kad valdība apstiprināja veselības aprūpes reformu, Kuldīgas slimnīcai tika piešķirts otrais līmenis, saglabājot iespēju sniegt tos pašus pakalpojumus, ko līdz šim, nevis zemākais pirmais, kā tas bija iecerēts. Jau gadiem ilgi tieši Kuldīgas slimnīca ir tā, virs kuras, var teikt, karājas Damokla zobens – neziņa, cik liels finansējums būs, vai nāksies slēgt kādu nodaļu, vai varēs darbu turpināt. Sandra bilst, ka arī tagad neesot īstas pārliecības, ka viss beidzies laimīgi. Viņa atzīst, ka tā ir: Kuldīgā vidējam personālam ir mazāks atalgojums par slodzi nekā citur. “Strādājot divās vietās un vairākas slodzes, es to algu sev salasu. Kuldīgā strādāju vairāk nekā 300 stundu mēnesī,” atzīst Sandra. Un smejas, ka vienīgais brīvais laiks ir pārbraucienos starp darbavietām, tāpat pagulēt viņa ir iemācījusies, izmantojot katru mierīgāku brīdi dežūrā, – kaut pusstundiņu. Tad atkal – celties un strādāt!
“Par medmāsu mācīties aizgāju spontāni, sapratu, ka man patīk tieši šis darbs. Pirmkārt, jau tādēļ, ka esmu kontaktā ar cilvēkiem, redzu, ka viņiem kļūst labāk. Šis ir darbs, kurā redzu rezultātu.” Viņa atzīst, ka darbā ir daudz labu brīžu, kad cilvēks izveseļojas un pasaka paldies, bet ir arī gadījumi, par kuriem jādomā ilgi, no kuriem vaļā tikt nevar. “Lai kā tu gribi distancēties no pacientu un viņu piederīgo problēmām, tas nav iespējams. Mums nav supervīziju, lai mācītos sevi pasargāt. Katrs dara, kā māk. Es dejoju vidējās paaudzes deju kopā “Bandava”. Vēl brīvajā laikā mēdzu skriet, tad, būdama viena, izvēdinu domas.”
28 darba gados ar regulārām nakts dežūrām un pārslodzi Sandra tomēr paspējusi izaudzināt meitu Ilzi un dēlu Gati. “Bērni man teica, ka tāpēc tik daudz mākot, esot patstāvīgi.”
“Vidējais medicīniskais personāls ir tiešais starpposms starp pacientu un ārstu. Mēs dzirdam sūdzības, vērojam atveseļošanās gaitu, reanimācijas nodaļā 24 stundas esam aci pret aci ar pacientu,” skaidro Sandra. Ne vienmēr viņai iznāk strādāt četras diennaktis pēc kārtas. Pamata grafiks esot diennakts un diena, tad brīvs vakars, un pēc tam viss atkal sākas no gala. “Domāju, ka līdzīgā režīmā strādā daudzi. Piemēram, Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļā esam sešas medmāsas un divas, kas braukā, bet jānosedz 10 slodzes. Es labprāt strādātu daudz mazāk, bet kas tad notiks tukšajās dienās?!”
Medmāsām regulāri jāmācās kursos, jāvāc kredītpunkti, ik pēc pieciem gadiem ir jāiziet resertifikācija. Daļu samaksas sedz slimnīca, bet, ja kursi ir dārgāki, jāmaksā pašai. Jautāta par mēģinājumu pievērst uzmanību negodīgajam atalgojumam ar streiku, Sandra atbild: “Vajadzētu jau, bet mēs reanimācijā esam tādā dienestā, ka nedrīkstam atstāt cilvēkus bez palīdzības. Domāju, ka arī citu nodaļu māsiņas to nevar atļauties. Ja mēs tomēr izlemtu streikot, tad noteikti cīnītos par slodzes samazināšanu, bet ne jau uz algas rēķina. Es varu nestrādāt virsstundas, bet tad nevaru izdzīvot. Esmu mēģinājusi arī meklēt citus variantus, bet man šis darbs patīk, tādēļ negribu to pamest.” Sandru satrauc tas, ka nav pēctecības: jaunieši šo darbu neizvēlas, mācās, bet aiziet strādāt skaistumkopšanā, privātpraksēs, aizbrauc uz ārzemēm, bet vecajām māsiņām tuvojas pensijas gadi. Un drīz patiesi vairs nebūs kas strādā.
UZZIŅAI
Medmāsa par slodzi (septiņām diennaktīm jeb 168 stundām mēnesī) Kuldīgas slimnīcā saņem 440 eiro pirms nodokļu nomaksas, Bulduru slimnīcā – 600 eiro, darot to pašu darbu. Vēl ir 50% piemaksa par nakts dežūrām, Intensīvās terapijas nodaļā – arī par kaitīgumu.
Sandra Abersone medicīnas māsas arodā nostrādājusi 28 gadus. Viņa zina, ka nekur citur darbs tādu gandarījumu nesniegtu. “Reiz ar meitu smējāmies – ja man par slodzi maksātu tik daudz, ka pietiek dzīvošanai, nezinātu, ko darīt brīvajā laikā,” viņa saka. Foto – Lāsma Reimane