Protams, tas ir briesmīgi, ka pat murgainā breksita, (kaut aprimušā) hibrīdkara un eirofondu samazinājuma laikos mūsu tautā trūkst izpratnes, kāpēc valstij Briselē/Strasbūrā ir vajadzīgi spēcīgi politiķi. Tādi, kuri, veiksmīgi darbojoties ES kopējā politikā, spēj aizstāvēt un virzīt Latvijas intereses. Diemžēl patlaban stiprāks rādās mīts par leiputriju, kurā astoņi izredzētie, «neko nedarot», nodzīvo piecus gadus kā nieres pa taukiem un kļūst par savu partiju «Amerikas onkuļiem».
Partijām «Briseles iekarošanai» bija jāizvirza paši spēcīgākie kandidāti, un vairums gluži loģiski to arī darīja.
Diemžēl trīs manis jau pieminētās partijas degradēja Eiropas parlamenta vēlēšanas, sākot kandidātu meklēšanu «pa vārtrūmēm». Tām viss vienalga – listes aizpildīšanai noderīgi šķiet gan TV ekrānos biežāk redzēti pļāpīgi profesori, gan izbijušā «Igaunijas karaļa» gaspaža nr.3, gan tādi ļaudis, kuri atklāti solās viņus virzījušā partijā iestāties vienīgi tad, kad jau eiromandāts būs kabatā.