Pirmais mēģinājums publicēt turpinājumu romānu Valmieras klusās ielas bija latvju jauno literātu mēnešrakstā Dzirkstis 1932. gada sākumā, bet tas drīz bankrotējis. Tauniņš mēģināja savu garadarbu izdot pats Valmierā, bet no iecerētajām 10 burtnīcām līdz 1934. gadam izdevis vien pirmās trīs (48 lapas), acīmredzot naudas trūkuma dēļ. Valmieru Brauns dēvē par Sarkano Citadeli. Grāmatas nosaukums intriģējošs, aprakstā tiek solīts parādīt Valmieras dzīves spoguli, aprindu attiecības. Tauniņš raksta, ka romāns ir vērtīgs dokuments par Valmieras politiķiem, šarlatāniem. Uz trešās burtnīcas vāka teikts: Šinī romānā attēlotie tipi mūsu dienu Valmierā ir sastopami uz katra soļa. Romāna izdošanas mērķis, šķiet, ir mēģinājums caur jauniešu savstarpējām attiecībām norādīt uz dažādām Valmierā aktuālām sociālpolitiskām problēmām. Autors demonstrē savu personīgo ideoloģisko un politisko nostāju, pozicionējot sevi kā stāsta galveno varoni, kas ir tikumīgs, inteliģents žurnālists, kam rūp ne tikai valmieriešu morālā stāja, bet arī politiskā atbildība. Mūsdienās viņa uzskatus varētu traktēt kā labēji radikālus un antisemītiskus: