Kāpēc par ģimenes kompanjoniem izvēlējāties tieši šo šķirni?
Man bija vēl pāris šķirnes, kuras varētu gribēt. Protams, pajautāju arī vīra Raimonda viedokli, taču gala lēmums, ka tomēr jāapstājas pie Austrumeiropas aitu suņa, pieder man.
Pieredzes suņa audzināšanā īsti nebija. Pirms skoliņas nedaudz padarbojos ar draudzenes Kane korso šķirnes suni, tomēr savs ir savs. Apzinājos, ka šķirnes dzīvniekā būs ļoti daudz jāiegulda – gan laiks, gan pacietība un viss pārējais. Ļoti apzinīgi mācījos. Man arī paveicās ar audzētāju, no kuras Aleksa tika iegādāta, tāpat ar apmācību instruktori no Valmieras Kennelkluba Ilzi Zvaigzni. Arī klubā neviens, pie kura griezos ar jautājumiem, padomu nav atteicis.
Kad sākām iet uz nodarbībām, biju satraukusies, nesapratu, ko vajag, kas jādara. Tagad zinu, ka lielāko ievirzi apmācībā dod instruktors, taču ne mazāks darbs jāveic mājās. Tas nenozīmē, ka ar suni jāstrādā stundām, bet ikdienas lietas jāiemāca pašam saimniekam. Arī bērniem jāierāda pamata prasības, lai suns var saprast, ko cilvēki no viņa vēlas. Ar Aleksu nu jau retāk apmeklējam skoliņu, bet ar Bosu joprojām mācāmies.
Tā sanāk, ka īstā saimniece abiem suņiem esmu es. Raimonds uzreiz pateica, ka viņš abus mīlēs, baros, paspēlēsies un visā atbalstīs, bet par treniņiem un izstādēm atbildu es.
DIĀNA, ALEKSA un BOSS – saderīga kompānija. Foto no ģimenes albuma