Ar iznīcības nosodīšanu nepietiek

Patiešām ir savādi apzināties, ka divās valstīs, kas tomēr ir tepat blakus, notiek karš. Ukrainā kara stāvoklis izsludināts jau ilgāk par 600 dienām, Izraēlā drīz teroristu raisītajam ārprātam būs mēnesis. Sakām jau, ka konfliktu dziļums abās valstīs, kas tagad cieš no terorisma, ir gados un gadu desmitos mērāms, bet tās neuzbruka, uzbrucēji bija citi. 

Ukrainas postā ir saprasts, ka pateikt vien «karš nav labs, es nosodu karu» nepietiek. Laikā, kad notiek iznīcināšana, ir tomēr jāsajūt un jāsaprot, kā pusē tu esi. Par Ukrainu bija uzreiz skaidrs, ka terorists, nācijas iznīcinātājs ir Krievija. Krievija iebruka Ukrainā, tas notika 24. februāra rītā, un tas lika sirdij drebēt. Kad Latvijā sirdis drebēja, pieņemu, ka attālākās valstis vēl nezināja par notikušo un turpināja snaust. Saistībā ar Izraēlu tu tā kā saproti, ja esi godīgs, ka lielas sāpes, pārdzīvojumus, bailes dzēš attālums, un vari atrunāties, ka tas jau  tālu.