Ar tālbraucēja acīm Eiropā redzēts

«Pirmā briesmīgā valsts, kur mēs bijām, bija Itālija – 11. un 12. marts. Nu, pašā peklē bijām – pie Milānas, vietās, kur tagad ziņo, ka ik nakti pa 100 vai 200 mirst... Ko es varu pateikt? Cilvēki mierīgi, protams, sēž pa mājām, vieglās mašīnas izdzenātas, smagie brauc, kā braukuši. Protams, cilvēciņi ir nobaidīti, staigā maskās, respiratoros vai cimdos. Šur tur arī nestaigā... It kā tajās vietās, kur kravu uzkrauj, visi strādā maskās, bet beigās jau arī bez maskām tur viss notiek. Pie viena lodziņa ir tā sauktie dezo šķidrumi un vēl kaut kas, pie otra – nav nekā. Tikai uz divām robežām mums bija pārbaudes, kurās pārbaudīja tikai pasi. Un tā bija robeža Itālija – Austrija un Dānija – Vācija, iebraucot ar prāmi no Dānijas puses. Visas pārējās robežas ar ātrumu 90 kilometri stundā var pārbraukt, starp Ziemeļvalstīm un starp Beniluksa valstīm arī vieglo automobiļu kustība nav noturēta, mašīnītes brauc kā ikdienā!

Vācijā nobraucām malā mazā miestiņā krauties – nu, mazie makdonaldiņi strādā, krodziņš vaļā, viss notiek. Tagad esam Spānijā, tur ceļmalas krogā krēsli sakrauti augšā uz galdiem un lente apvilkta apkārt, bet strādā... Es neesmu redzējis izvadītājus,  neesmu redzējis simtiem līķu, kas tagad tiekot ar katafalkiem vesti un Itālijā glabāti. Es neredzu nevienu policijas pārbaudi, ne armiju uz ceļu krustojumiem. Man patīkami tas, kas es braucu un uz ceļiem ir maz vieglo mašīnu. Vai zini, ka mēs, tālbraucēji, esam tajā kategorijā, kam nav jāievēro karantīna? Pie valdības ārkārtas ziņojuma ir 103. punkts, kas atceļ mums jebkādas pārbaudes, vienīgi man jāpasaka, ka es labi jūtos! Un, ja es labi jūtos, tad eju mājās pie sievas, pa visu Eiropu savācies baciļus... Braucu mājās, eju uz veikalu, un par visu man ir pofig! Šodien no mana darba devēja atnāca ziņa, kurā lieliem, drukātiem burtiem rakstīts, ka visa veida karantīna uz mums kā tālbraucējiem neattiecas. Bet mēs esam savākušies kā blusaini suņi, visu Eiropu esam izskrējuši, visās noliktavās bijuši, visādas kastītes pačamdījuši... 

Te cilvēciņi viens otrs staigā ar to uzpurni, citam tas karājas kaklā. Vienā vietā ir dezinfekcijas tīkli izvilkti, citur atkal nav nekā. Tu ieej tualetē – tur nav tualetes papīra, bet durvju rokturis viss ir nočamdīts. Gribas vai nu raudāt, vai kādam sist! Jā, mēs krāvāmies Luksemburgas lidostā, tur lidmašīnas iet augšā lejā. Tā kā redzēts kādreiz lidostā Rīga – augšā lejā! Mēs tur kādas četras stundas pie rampas nostāvējām. Luksemburgas lidosta strādā pilnā jaudā! 

Tikko bijām veikalā, tur cilvēciņi stāv cits citam blakus. Kasiere nošķaudās, un neviens nemūk trīs metru attālumā. Pats galvenais, ka es neesmu redzējis tādu ažiotāžu, ka būtu kaut kur kāda pastiprināta pārbaude! Manējie man zvana un prasa: vai tad mums, robežu pārbraucot, mašīnām nedezinficējot riteņus, vai cilvēki kosmosa tērpos nenopūšot automašīnu kabīnes un piekabes ar kādiem īpašiem sastāviem? Es neko tādu te neesmu redzējis! Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu mašīnu maisās pa Eiropu... Vieniem neļauj degunu bāzt ārā no mājas, bet pārējie var darīt, ko grib! 

Mēs bijām Polijā veikalā, Austrijā lielveikalā, tāpat arī Luksemburgā un Francijā – vakar milzīgajā Lidl veikalā pie Lionas, šodien vienā lielā veikalā Spānijā. Viss ir parastā režīmā. Neviens nekur neko nav norobežojis, nekādas plastikāta sienas, nekādas lentes. Nekādu apsargu, nekādas uzbļaušanas, pilnīgi nekā. Esmu reisā no 8. marta, nu jau esam kādā desmitajā valstī. Nekā! Kāpēc, piemēram, YouTube nekā nav, nevienas bēru procesijas no Itālijas? Vai itāļi savējos tikai uz Jāņiem glabās? 

Facebook ir tālbraucēju fanu lapa, pagaidām tur nav nevienas informācijas, ka būtu kāds no tālbraucējiem saslimis. Tātad tālbraucējus šī slimība neņem! Ņemot vērā, ka tālbraucēju vidējais vecums ir 50 gadi un ka viņi visi tomēr ir ar kaut kādām hroniskām slimībā, visādiem diabētiem un cukuriem... Ļoti daudzi tālbraucēji ir slimi, potenciālie mirēji, jo brauc no noliktavas uz noliktavu, no valsts uz valsti. Nu, neņem vīruss Covid-19 tālbraucējus! Par to mani pārņem liels lepnums. 

Sākumā starp mums, tālbraucējiem, pašiem klīda runas, ka šoferīšiem, braucot ārā no valsts, pie robežas mērīšot temperatūru, prasīšot par pašsajūtu, kaut kādas anketas būšot jāizpilda... Nu, nekas tamlīdzīgs! 

Beļģijā, Holandē, Dānijā, Zviedrijā, kur mēs esam bijuši, viss notiek kā parasti. Jā, ļoti maz mašīnu ir Itālijā, tagad arī Spānijā, bet tā saucamajās Beniluksa valstīs dzīvo tā, it kā nekas nebūtu bijis. Vispār nav nekādas kontroles, uz robežas nevienu policijas mašīnu neredzējām. Naktī mēs piebraucām no Francijas puses spāņu robežai – stāv tur tie viņu karabinieri, vienaldzīgi ar zizlīti pamet: brauc tikai! Nekādas intereses par mums nav. Tā nedaudz ātrumu nomazinājām, uz kādiem 50 vai 60 kilometriem stundā viņiem garām aizbraucām. 

Mēs, piemēram, 11. martā nostāvējām 70 kilometru garā sastrēgumā uz Austrijas un Itālijas robežas. Domājām, ka esam iekļuvuši šausmīgā kontrolē. Izrādās, ka vienkārši šoferīšiem bija beigušies darba laiki un vēl kādas citas lietas bijušas, tad nu viņi, kā braukuši pa šoseju, piestājuši malā, mašīnas apturējuši un aizgājuši gulēt – paši tālbraucēji savējiem šitās ziepes sataisījuši! Kad bijām tikuši pie robežas, tur viss tukšs, policijas mašīnas stāv, bet policisti ārā nekāpj, neko neregulē. Sēž un urbina degunu, skatās telefonos. Vienkārši bardaks, pašplūsmā viss notiek. Ja tā visa nebūtu, nebūtu bijis arī tā milzīgā sastrēguma. Nu, pie poļu robežas jau bija citādi, tur kaut ko pārbaudīja, privātos vispār iekšā nelaida, tad nu tie nobloķēja ceļu... 

Un prāmji peld, uz prāmjiem veikaliņi strādā, uz prāmjiem cilvēkus baro. Mēs braucām ar diviem prāmjiem. Viens bija no Rostokas Vācijā uz Dāniju, otrs – no Dānijas atpakaļ uz Vāciju, lielais 45 minūšu prāmis. Bez problēmām tur viss notiek! Neviens no apkalpojošā personāla nebija maskās, cilvēki visi, kā jau uz prāmja sanāk, sēž cits citam blakus. Tā kā nekas nebūtu bijis! Un tas bija pirms pāris dienām, tas nebija pirms nedēļām divām vai trim.» 

Tā vēl līdz pagājušajai piektdienai ritēja no malas aplūkojamā dzīve citur Eiropā. Var šo stāstījumu salīdzināt ar lietu kārtību mūsu valstī. Un izdarīt mums būtiskus secinājumus. Iespējams, šī ir tā reize, kad nevis «Eiropa mūs nesapratīs», bet gan mēs nesapratīsim Eiropu.