Galvenās rūpes ir par ūdensputniem, jo tiem arī ziemā vajag brīvus ūdeņus, taču nu rādās, ka vispirms mazie dīķīši, tad arī ezeri un upes tomēr aizsals. Pie pat ziemas spelgonī Gaujas straujvietās palikušajām pīlēm jau esam pieraduši, dažu zosi arī janvārī vēl mūsu pusē var manīt. Taču vislielākais satraukums, kā jau ierasts, ir par vēl tīšām vai arī kaut kāda iemesla dēļ neaizlidojušo vispamanāmāko, cēlāko putnu – gulbju – likteņiem un viņiem draudošajām briesmām. Šogad šādu aizlidošanu it kā nokavējušo gulbju baru mūspusē ir pat neredzēti daudz. Vēl pagājušajā nedēļā tādus varēja manīt pie Burtnieka, Zilākalna, daudzviet citur. Lielākajā daļā no tiem putnu skaits bija pat tuvu simtam. Bet pagājušajā nedēļā starp Valmieru un Raunu kādā novāktā kukurūzas laukā «Liesmas» kolēģes Ārija un Māra bija pamanījušas arī nelielu bariņu, kurā četriem pieaugušiem baltiem gulbjiem cītīgi līdzi staigājuši septiņi jaunuļi ar vēl izteiktu pelēku spalvu. Kopā ar gulbjiem ganījušās arī zosis. Tiklīdz abas gribējušas gulbjiem piekļūt tuvāk, zosis pacēlušās spārnos un aizlidojušas. Gulbji turpretī pat nedomājuši spārnos celties, tikai tipinājuši projām, cenšoties saglabāt pietiekamu distanci.
Rakstos par gulbjiem teikts, ka jaunie, kamēr tiem vēl ir pelēka spalva, nekādi dižie lidotāji nav. Tad nu abas putnu vērotājas bija satraukušās: varbūt arī šie gulbji nav cēlušies spārnos tādēļ, ka jaunajiem gulbēniem nav vēl pietiekami daudz spēka un prasmes lidot; varbūt tieši tādēļ šie gulbji nav pievienojušies kādam no lielajiem bariem, bet, negribot jaunos vienus atstāt, turas savrup. Tīri pamatots tad arī bija jautājums: «Kad aukstums tomēr jau ir klāt, kas notiks ar šīm gulbju ģimenēm un jaunajiem gulbjiem? Kā viņiem palīdzēt?»
UZ «SILTĀM ZEMĒM» ATLIDOJUŠIE. Divas gulbju ģimenes par lieliskāko barošanās vietu atradušas nopļauto kukurūzas lauku. Ārijas Romanovskas foto