Tā viņa ienāca Pāvila Rozīša ģimenē – kā bērnu audzinātāja un arī izpalīdze saimniecības darbos.
Pāvils man to stāsta. Nemiera un neziņas plosīts, viņš savos pārdzīvojumos dalās ar mani. Par Almu saka: viņa mīlot bērnus. Esot ļoti rūpīga un vai ik brīdi, kad iznācis to redzēt vienu, viņa turējusi rokā kādu Pāvila dzejas grāmatu.
Bet bijuši vēl gadījumi, bijušas vēl reizes, kad Antonija atkal redzēta tai pašā vietā īsāku vai ilgāku laiku stāvam, bērniem mājās pārrodoties.
Vēlāk, kad es ar Pāvilu Rozīti sadraudzējos, tiku viņam prasījusi, teikusi – vajadzēja pieiet pie Antonijas, ņemt viņu aiz rokas un vest uz mājām, varbūt viņa to gaidīja. Pāvils man atbildēja, atsaucoties, cik atceros, uz Nīči. Tolaik populārais Niče esot teicis: ejot pie sievietes, neaizmirsti pātagu.
No brīža, kad Pāvils Antoniju vairs neredz stāvam ielas pretējā pusē, viņš kļūst īpaši satraukts. Beidzot nolemj braukt uz Liepāju, kur dzīvo Antonijas vecāki, jo ir stingrā pārliecībā, ka tikai tur varētu būt viņa Antonija.
PRESES BALLĒ. No kreisās – Linards Laicens, Olgas Laicenas draudzene Ērika Feizaka (dz. 1906.) un Pāvils Rozītis. Foto no personiskā arhīva