Sākums
Mans kūku cepšanas stāsts sākās 2010. gadā, sanāk, ka pieredze kopumā ir jau desmit gadi. Es 2008. gadā aizbraucu dzīvot uz ārzemēm, tas bija laiks, kad sākās krīze. Kādu laiciņu padzīvoju Kiprā, tad dzīvoju uz Beļģijas un Holandes robežas. Varētu teikt, ka tur bija tas pirmsākums, jo maniem draugiem tur bija beķereja. Viņi vienreiz mani sauc palīgos, otrreiz, trešo reizi. Es sapratu, ka tas viss mani saista – ne gluži tā maizes līnija, bet viss skaistais, kas tika veidots.
Man ir dažādas izglītības un arī ar māksliniecisko ir bijusi saistība. Esmu ādas mākslinieciskās apstrādes speciāliste pēc izglītības, šajā jomā arī nostrādāju desmit gadus. Tā bija mana pirmā profesija. Tad, mainoties laikiem, es aizgāju floristikā, man bija pašai savs ziedu salons Rīgā, un mācījos Tallinā, floristikas dizaina skolā, kas tolaik bija viena no labākajām skolām Baltijā šajā jomā. Tad es aizgāju prom no tā un iegāju nekustamo īpašumu biznesā, jo mans vīrs strādāja Zemes dienestā tajā laikā, un viņš mani pierunāja, ka vajag arī kaut ko citu darīt. Tad es arī izmācījos juristos, un var teikt, ka man ir zināšanas dažādās jomās. Tagad tas pilnīgi viss noder.
Es Latvijā atgriezos, ja nemaldos, 2012. gadā, jau ar mērķi, ka es atgriežos un cepšu kūkas te. Sapratu, ka iet strādāt juristos, kad kādus piecus gadus vispār esi bijis ārpus valsts, nav jēgas, jo pa to laiku tur tik daudz kas mainījies, ka negribēju vairs lēkt tajā vilcienā. Es tajā laikā atbraucu ar mērķi cept kūkas un cepu tās aizvien – protams, bija pa vidu laiciņš, kad es negatavoju, bet faktiski visu šo laiku esmu to darījusi.
GUNITA MOSKOVLJEVIČA. Foto no Gunitas personīgā arhīva