Dvēseļu inženieris
Lai sasveicinātos ar Feliksu Deiču, nevajadzēja vārdus, nevajadzēja skaļu «Labrīt!» vai «Sveiks!». Sasveicinājās viņš ļoti klusi, vienmēr ar acīm, viņš prata sasveicināties ar skatienu, un tādos brīžos vienmēr gribējās ar acu skatienu paklanīties pretī. Daudzus gadus Felikss kā valis peldēja pats sava klusuma okeānā Valmieras teātrī. Kad viņam bija mēģinājumi teātrī, mēģinājumu starplaikos ar viņu varēja sastapties kāpnēs, un tādos tikšanās brīžos bija sajūta, ka ir mazliet jāapstājas, jāiet lēnāk, jābūt pacietīgākam, svinīgākam. Viņš bija pacietīgs ne vien kā cilvēks, bet arī kā režisors. Un, strādājot ar aktieriem, viņš neļāva lomā steigties, katrs viņa mēģinājums bija svinīgs, uzmanīgs klusums, kur bija jāpeld pašam sevī, bez glābšanas riņķiem, bet slīkt aktieriem viņš neļāva, viņš viņus bez iepriekšējas sagatavotības atklātā jūrā nelaida, un aktieriem to nemaz nevajadzēja. Feliksa skatiens viņus vienmēr noturēja virs ūdens.
Amerikāņu dramaturga Deivida Berija luga «Augusta vaļi» bija pēdējais Feliksa iestudējums. Stāsts par divām māsām, kuras satiekas mūža nogalē, lai vēlreiz un pēdējo reizi pa īstam satiktos un lai vēl vienu reizi ieraudzītu vaļus. Lugu es tulkoju no krievu valodas un piedalījos izrādes mēģinājumos. Lugas teksts viņam bija kā tilta rasējums, kā būve, kas jāuzceļ, lai tā nesabruktu, katrs vārds lugā bija ļoti svarīgs. Pēc tulkojuma mēs vēlreiz kopīgi lugu lasījām. Atceros, kā uz vairākiem mēģinājumiem ierados pirmā, tad no savas režisora istabiņas izšļūca Felikss un, ieraudzījis, ka mēģinājumu telpā jau sēžu ar lugas eksemplāru rokās, viņš pasmaidīja un, apsēdies man blakus, teica: Pjesa ņekogda ņeopazdivajet svojevo režisora. Es pasmaidīju pretī, un tad jau ieradās aktieri. Aiz loga bija 2018. gada pavasaris, pirmizrāde notika 15. jūnijā. Kādā no mēģinājumiem mēs ilgi diskutējām par ogām, kuras viena no lugas varonēm atnes abām māsām. Tās bija melnās ogas, un tieši melnās ogas Feliksam vajadzēja. Tobrīd veikalos bija grūti atrast kazenes, tomēr beigu beigās tās izdevās atrast.
Felikss daudz nerunāja, viņš tikai uzmanīgi vēroja, domāja. Būvēja tiltu starp aktieriem un viņu lomām, lai nekur nerastos plaisa un tilts droši turētos. Felikss noteikti bija cilvēks no cita gadsimta. Gara aristokrāts. Būt ar viņu vienā telpā nozīmēja būt arī mazliet citā gadsimtā. Felikss piedzima 1937. gada 2. aprīlī Rostovā pie Donas, piedzīvoja Rietumu pasaules pilnīgu sabrukumu un augšāmcelšanos. Viņa bērnība bija kara laiks. Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, viņš būvēja tiltus, bet teātra mākslai pievērsās vēlāk, spēlējot studentu teātrī, 1964. gadā absolvējot Rīgas krievu drāmas teātra studiju un pēc tam asistējot Jaunatnes teātra režisoram Ādolfam Šapiro. Viņš turpināja būvēt tiltus teātra mākslā, bet jau daudz smalkākus. Uzticējās viņš dramaturģijas klasikai – Ibsenam, Blaumanim, Čehovam. Kaut kādā mērā pagātnes noslēpumu drāmas uzticējās viņam, un viņa izrādēs nebija mazu lomu. Visas lomas bija pašcieņas pilnas. Kā smalks psihologs viņš prata savienot tiltus starp izrādi un skatītāju.
Dzīvē ir daudz satikšanos. Dažas tikšanās ilgst mēnešus, gadus, dažas vien pāris stundas. Es iepazinos ar Feliksu viņa mūža nogalē, un ne pēc vienas citas satikšanās es neesmu jutusi to, cik daudz par cilvēku var izstāstīt klusums. Un tā mēs abi, tajā 2018. gada pavasarī, ne tikai satikāmies, bet arī atvadījāmies. Felikss aizpeldēja sava klusuma okeānā pēc gada augustā. Iestudējot «Augusta vaļus», viņš zināja. Viņš uzticējās mūžībai, un mūžība uzticējās viņam. Krievu dramaturģijas klasiķis Maksims Gorkijs ir teicis: Cilvēks – tas skan lepni! Bet man gribas teikt: Cilvēks – tas skan klusi.
«AUGUSTA VAĻI». Skats no izrādes.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv