Loģiski, ka, izaudzis mākslā un visu praktisko mūžu mācot studentus un skolēnus mākslās, sapratu, ka gribu dot citiem to skaisto, ko pats esmu ieguvis – savu prieku par dabu, ko es esmu ieguvis ceļojumos ar savu ģimeni, bet ar glezniecības palīdzību.
Stilistiski? Esmu arī mākslas zinātnieks un esmu izstudējis mākslas vēsturi no a līdz z. Ne tikai tamdēļ, ka beidzu Mākslas akadēmiju, bet arī tamdēļ, ka mācīju mākslas vēsturi daudziem citiem. Es apzinos savu vietu kopējā mākslas plūdumā. Matiss reiz atbrīvoja mākslinieka radošumu, Pikaso – atbrīvoja mākslu no skaistuma. Praktiski 100 gadus šie impulsi nes augļus. Dīvainus, pārsteidzošus, šokējošus, interesantus utt. Bet jau 100 gadus… un es padomāju, varbūt var vēlreiz nonākt šajā sākumā. Bet mēģināt citādi. Varbūt nepietiek ar to, ka visu laiku radām, varbūt jāmāk apstāties un izbaudīt to, kas jau ir radīts?
Savā ziņā tā ir apstāšanās, lai izbaudītu dabu tādu, kāda tā ir, bez mākslinieciski sagudrotiem deformējumiem, bet tādu, kāda tā ir. Lai apgūtu gleznošanu mūsdienīgā izskatā, mums jāiet izglītoties pie dažādiem krāsu laukumu un formu pareizas izvietošanas speciālistiem, un arī tad mums var nesanākt tā, kā it kā vajadzētu, lai būtu īsta glezniecība. Bet dabā pārsteidzošā kārtā viss ir skaisti. Tai vienkārši tā sanāk. Tamdēļ daba ir labs pedagogs. Ja tikai mākam to uzklausīt.
Tādējādi blakus manai mūža izglītībai vizuālajā mākslā, mūzikā (esmu beidzis mūzikas skolas klavierklasi, un man bijuši pat koncerti uz lielajām ērģelēm), literatūras un kino vēsturē utt., kultūras un reliģiju vēsturei, kuras mācīju Latvijas augstskolās, nu es mācos no dabas. Es negribu piederēt nekādai mākslas skolai, bet darīt to tā, kā daba mani vedina to darīt – tīri, skaidri, pozitīvi. Tie kļuva par maniem atslēgas vārdiem.
Tehniski – pirmās trīs personālizstādes man bija pasteļtehnikā. Es apbrīnoju, cik daudz ar to var panākt. Šobrīd, jau trešo izstādi, gatavoju akrilā. Akrils pamazām izkonkurē eļļu, jo ir atbilstošāks mūsdienu dzīves tempam un tehniskajām iespējām. Patiesību sakot, katrs mākslinieks izvēlas tehniku, kas atbilst viņa raksturam. Manam raksturam atbilst akrils. Ar to var strādāt atbilstoši maniem atslēgas vārdiem un rakstura tempam. Tātad – akrils.
Darba izmēri? Man galvenais ir, lai gleznas ir iespējams izvietot dzīvokļos. Ļoti gribētos gleznot uz lielākiem izmēriem, bet tad tā būs mana egoistiskā iegriba. Protams, ka uz lieliem formātiem jebkurš krāsu kleksis izskatīsies efektīgi, bet tas nebūs dzīvošanai starp cilvēkiem viņu ikdienā. Turklāt liela formāta krāsu klekši mums jau ir saražoti tādā daudzumā, ka vienkārši pietiks. Vienkārši – pietiks.
Esmu sava ceļa sākumā. Esmu atgriezies pie pirmsākumiem. Tīri, skaidri un pozitīvi.»
Valmieras Kultūras centrā Guntara Zaķa akrila gleznu izstāde Ainavas apskatāma līdz 26. jūnijam.