Kamēr skanēs, tikmēr dziedāšu
Tautā iemīļotais šlāgermūziķis – ģitārists un dziedātājs HARIJS JONIŠKĀNS – savu 70 gadu dzimšanas dienu radu, tuvāko draugu un grupas Kantoris 04 lokā nosvinēja jau maija vidū paša celtajā atpūtas kompleksā Vakarvēji, bet nu viņš 7. septembrī tur iecerējis kārtīgu jubilejas koncertu plašākam klausītāju lokam ar skatuves kolēģiem un uzaicinātiem viesmāksliniekiem.
Cik gadu no saviem 70 tu jau esi uz skatuves?
Ar pārtraukumiem būs visi piecdesmit. Divdesmit gados es jau spēlēju Priekuļu Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijas ansamblī. Skolas laika mēģinājumus ar kino pastiprinātājiem Rīgas 24. vidusskolā kopā ar Ilonu Stepanovu es neskaitu, tas drīz vien beidzās.
Armijā arī sanāca uzspēlēt?
Armijā, ja tu kaut ko prati, varēja izlīferēties no mācībām, virtuves dežūrām un citiem narjadiem (norīkojumiem). Lai arī biju jauniņais, t. s. ģeduškas, kam dienēt atlicis pēdējo pusgadu, aicināja pie sevis spēlēt ģitāru. Es saku – man jāiet virtuvē, viņi atbild – cits aizies. Nekāda ansambļa tur nebija. Es jau arī tikai gadu nodienēju – sešus mēnešus mācību skolā un sešus daļā, jo pirmajai sievai piedzima otrs mazulis un pēc likuma es varēju doties mājup. Jāteic gan, ka dienēju elitārā – radiolokācijas – daļā, kur mani apmācīja par radistu, jo, pateicoties muzikālajai dzirdei, spēju atkārtot visus man priekšā noklaudzinātos ritmus. Galvenokārt bija jāsēž bunkurā, jāsaņem signāli un ar atslēgu jānodod tālāk.
LATVIJAS SIRDSDZIESMĀ. Foto no Harija Joniškāna arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv