Laiks pārslēgt uzmanību

Šī nosacītā uzvara gan neatbrīvo augstākā līmeņa lēmumu pieņēmējus no atbilžu sniegšanas uz daudziem jautājumiem, viens no kuriem, piemēram, skan – kā tas nākas, ka pat šādā situācijā neatrodas papildu līdzekļi mediķiem  (izņemot vienīgi piemaksas vārda tiešajā nozīmē frontes pirmajā līnijā esošajiem)? Mazāk nozīmīgām un šādā situācijā neaktuālām vajadzībām atrodas, bet mediķiem, it īpaši ierindas personālam, neraugoties uz visiem solījumiem, nu nekādi.

Ir vēl arī citi jautājumi vai vismaz viela pārdomām. Piemēram, Covid-19 pandēmija un cīņa ar to dažādās pasaules valstīs uzskatāmi liecina, ka šādās situācijās nevis vienkārši efektīvākas, bet daudzkārt efektīvākas ir tās veselības aprūpes sistēmas, kuru ietvaros uzsvars tiek likts nevis uz medicīnu kā maksas pakalpojumu, bet gan kā uz visiem pieejamu sabiedrisko labumu. Atšķirības sistēmu efektivitātē ikviens var redzēt, ieskatoties dažādos statistikas datos par Covid-19 pandēmiju.

Cits jautājums gan ir, kad pienāks tas brīdis, kad no amatpersonām varēs prasīt atbildes uz šiem un citiem jautājumiem. Ir samērā maz šaubu, ka vienlaikus ar pandēmiju pasauli ir piemeklējusi arī ievērojama ekonomiskā lejupslīde, un attiecīgi vismaz pāris tuvākie gadi paies cīņas ar krīzi un ekonomikas atjaunošanas zīmē. Tā savukārt ne tuvu nebūs situācija, kad varēs domāt par algu palielināšanu vai ieguldījumiem sabiedriski nozīmīgās jomās. Vairākums vienkārši būs pārāk aizņemts ar cīņu par izdzīvošanu, lai domātu par šādām matērijām.

Tas savukārt nozīmē, ka ir ārkārtīgi svarīgi laikus meklēt vēlamos risinājumus, nospraust stratēģiskos mērķus un spert citus līdzīgus soļus. Ir nepieciešams jau šobrīd par prioritāti pasludināt vairs ne cīņu ar Covid-19 izplatību, jo šajā ziņā jau pastāv darboties spējīgs mehānisms, bet gan cīņu ar ekonomisko lejupslīdi. Kas īpaši svarīgi – nevis paļaujoties uz to, ka «Eiropa mūs neaizmirsīs», bet gan izvirzot priekšplānā savas nacionālās un valstiskās intereses un rēķinoties galvenokārt ar saviem spēkiem.

Uz kādu daļēju atbalstu no Briseles mēs, protams, varam cerēt, taču ir jāsaprot, ka apvienotās Eiropas labākās dienas šobrīd jau ir aiz muguras, un visām valstīm netrūkst savu problēmu. Šādās situācijās savs krekls vienmēr ir tuvāks par kādām kopējām interesēm un vērtībām, kurām uzmanība jau šobrīd tiek veltīta galvenokārt pēc pārpalikuma principa. Pateikt, kā notikumi attīstīsies tālāk, neviens šobrīd nevar, tādēļ cerēt, protams, vajag uz labāko, taču gatavoties ļaunākajam.

Praksē tas nozīmē, ka Latvijai ir nepieciešams savs nacionālais plāns izkļūšanai no krīzes un savi nacionālie mērķi, kas jāsasniedz šā plāna ietvaros. Arī pat ja izrādīsies, ka šāds plāns ir bijis lieks, tas tomēr ļaus mums daudz skaidrāk un saprotamāk definēt daudzas svarīgas lietas. Kā arī pārskatīt attieksmi pret daudzām dogmām, bet tas nu nekad nav lieki.