Lūdz uzvaru un mieru Ukrainai

Mazākais no brāļiem ir Oleksijs, kas apmeklē bērnudārzu Brenguļos un mammai saka, ka tā lauku saimniecība, kur viņi pie mums raduši patvērumu, pajumti un saimnieku atbalstu ir viņu pagaidu mājas. Mamma Ksenija piepalīdz saimniekiem mājas darbos, sakopšanā, jo labi pārzina dārzkopību, agronomiju, bet puikas mācās. Ivans šogad mācīsies ne sākumskolā, bet Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 7. klasē. Puika latviešu valodu jau apguvis tik labi, lai saprastu, rakstītu, ar runāšanu esot grūtāk, bet mamma Ksenija Bannikova šeit dzīvo bērnu dēļ, ir domās ar savējiem Ukrainā un palīdz, kā vien spēj, lai tuvinātu Ukrainas uzvaru šajā prātam joprojām neaptveramajā un nežēlīgajā karā.

«Manam brālēnam drīz būs dzimšanas diena, un es viņam jautāju, ko gribētu dāvanā. Viņš Ukrainu aizstāv kopš 2016. gada, pilna mēroga iebrukuma laikā bijis ilgi nulles līnijā, bija kontuzēts, ievainots, un vairāki viņa draugi, biedri ir krituši, ievainoti, bet tur, frontē, tic uzvarai, jo precīzi zina, kāpēc tā vajadzīga, cik tā svarīga. Cik? Lai nevienam un nekad vairs Eiropā nebūtu jāpiedzīvo karš, tāpēc tas jāatstāj Ukrainā un tur jāuzvar. Brālēns teica, ka dāvanas viņam nevajagot, bet mūsu visu atbalstu: domās, sarunās, lūgšanās un ziedojot, cik katram iespējams, jo ļoti vajag dronus gan izlūkošanai, gan uzbrukumam,» stāstīja Ksenija Bannikova.

UKRAIŅU PUIKAS pie Brīvības pieminekļa. Ivans un Oleksijs jau gandrīz divarpus gadu dzīvo Brenguļu pagastā, bet sestdien viņi bija Rīgā, lai svinētu Ukrainas Neatkarības dienu. Foto no personiskā arhīva