Mājā un sētā

Šonedēļ, 10. augustā, atkal biju uzaicināta uz Rīga TV 24 raidījumu «La dolce vita» Šoreiz darbošanās tēma TV virtuvē bija «Gatavo gudri!» Piedāvāju arī «Liesmas» lasītājiem labu ideju vakariņām. 

Cēsu novada gleznainais reljefs, īpaši jau tagad, pašā skaistākajā laiciņā, ir vienkārši pasakains. Pati daba rāda un māca estētisko daili, un cilvēkam arī gribas pielikt roku brīnumu radīšanā, un ir, kam tas lieliski izdodas.

Kad zemnieku un mājražotāju tiešsaistes tirdziņa REKO Valmiera projekta attīstītāja Liene Turlaja padeva ziņu, ka grupā ar košu tulpju un narcišu griezto ziedu piedāvājumu pirmo reizi piedalīsies Kocēnu pagastā dzīvojošā māksliniece KRISTĪNE MARKUS, iztēlē uzbūrām ainu ar prāvu ziedošo plantāciju.

Kopš aprīļa Rūjienas Tautskolā ir apskatāma neparasta izstāde «Ziedi zīdā un metālā», kurā savus tik atšķirīgos un tajā pašā laikā arī tik necerēti saskanīgos rokdarbus  izstādījuši Agnese Vaļiniece no Naukšēniem un Didzis Dubrovskis no Vilpulkas. Par Agnesi un viņas krāsaini vieglo radošumu «Liesma» jau ne reizi vien ir rakstījusi, bet Didža metālapstrādē tapušie praktiskā lietojuma un dizaina darbi ir patīkams atklājums.

Par pirmajiem pavasara vēstnešiem telpās pamatoti dēvē sīpolaugus: retāk sastopamo amarilli un biežāk izplatīto hipeastru, kas abi pieder amariļļu dzimtai, taču atšķirīgs ir to ziedēšanas laiks. Hipeastri savus zvanus ver no janvāra līdz aprīlim un tikai reizi gadā, bet amarillim patīk uzziedēt divreiz gadā – pavasarī un vasaras beigās. Piedāvājam nelielu ieskatu uzņēmēja, vietējo veikalu tīkla SIA «Zaltes» saimnieka VALTERA BERGA abu šo krāšņi ziedošo sīpolpuķu kolekcijā.

Vērīgākie vietējo tirdziņu apmeklētāji Valmierā un Rūjienā zemnieku saimniecību un mājražotāju preču klāstā droši vien jau būs pamanījuši arī kādu samērā jaunu zīmolu «Beef Grunchy» tepat no Valmieras. Iepazīsimies tuvāk ar šā zīmola un tā produkcijas radītāju, uzņēmēju, mājražotāju NORMUNDU APINI. 

Viņu tirdziņos nevar nepamanīt, jo gan pati ir kolorīta personība, gan arī viņas pinumu rokdarbi ir no citiem atšķirīgi – filigrāni smalki un dabas materiāliem neraksturīgi krāsaini. 

Jau vēstījām, kā 5. martā Valmieras novada Strenču apvienības Sedas iedzīvotāji ar dziesmām, dejām, pankūku cepšanu un tradicionālās salmu lelles sadedzināšanu nosvinēja Masļeņicu – ziemas aizvadīšanas un pavasara sagaidīšanas svētkus. Piedāvājam par to plašāku fotoreportāžu un intervijas ar dažiem pasākuma dalībniekiem.

Apmeklējot Rūjienu, «Liesmai» jau ir kļuvis par tradīciju iegriezties arī Amatnieku un mājražotāju biedrības «Rūzele» produkcijas izvēles ziņā bagātajā veikaliņā, kas kopš pērnā pavasara atrodas vietējās uzņēmējas Gunitas Velpas aušanas darbnīcas telpās Skolas ielā 8. 

Otrdien, 1. februārī, sāksies austrumnieku Jaunais – Melnā ūdens tīģera gads. Dienu ritējums turpmāk paies šī enerģiskā dzīvnieka zīmē, un tas nozīmē, ka vienmēr ir jābūt gatavam lēcienam un jauniem izaicinājumiem. Gads solās būt sekmīgs tiem, kas joprojām nebaidās riskēt un darīt.

Mātes gugles meklētājā atliek vien ierakstīt: «Līgas adījumi», un jūs ar neskaitāmu foto starpniecību nonāksiet Jaunpiebalgas pagasta «Vecpēterīšos», kur saimnieko adītājas LĪGAS LIELDIENAS darbīgā ģimene. 

Valmieras novads ir bagāts, plaši izslavēts arī ar savu kulināro mantojumu. Apzinot tā tradīcijas, no paaudzes paaudzei nodotās vērtības, šoruden, sadarbojoties pašvaldībai, sabiedriskās ēdināšanas un viesmīlības uzņēmumiem, mājražotājiem un ReTV, tapa izglītojoša filma par mūspuses vietvārdiem receptēs. 

Turpinām «Liesmas» lasītājus iepazīstināt ar šoruden Rīgā, Hanzas peronā notikušā, LLKC organizētā «Novada Garšas» pārtikas produktu kvalitātes konkursā apbalvotajiem produktiem un to ražotājiem. 

Jau rakstījām, ka valmierietei, mājražotājai ZITAI PETRUSEVIČAI pārtikas produktu konkursā «Novada Garša» sanācis īsts triumfa gājiens. Pirmo reizi, saņemot dūšu un nosūtot savu produkciju starptautiskās žūrijas vērtējumam, iegūta tik augsta atzinība. Ir pamatots iemesls pastāstīt plašāk par veiksmi, tādēļ «Liesma» pieteicās ciemos.

Burtnieku pagasta «Jaunvēverīšos» tapušo keramiku nevar nepamanīt, tai nepārprotami piemīt kaut kas savs, no citiem keramikas izstrādājumiem atšķirīgs gan formā, krāsās, glazūrās, gan arī praktiskajā lietojumā. 

Latvijas piektajos Tomātu svētkos amatnieku, mājražotāju un zemnieku tirdziņā Brenguļos daudziem patīkamu pārsteigumu sagādāja vietējās zemnieku saimniecības «Cīruļi» piedāvājums – starp tradicionālajiem rudens dārzājiem – gurķiem, tomātiem, burkāniem un sīpoliem – bija izlikti arī pašu turpat dažus kilometrus tālāk audzētie arbūzi un melones. To degustācijā nācās dzirdēt pircēju priecīgus atzinumus: «Neticami saldi un gardi!»

Par Jeru pagasta «Lejasvagaļos» pēc bioloģiskajām metodēm saimniekojošo ģimenes saimniecību tagad ir jāsaka dižā dzejnieka Raiņa vārdiem: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

Valmieras pilsētas svētkos amatnieku un mājražotāju tirdziņā Piebalgas balto un pelēko keramiku nevarēja nepamanīt. Tā uzrunāja un mudināja kaut uz mirkli piestāt, lai priecātos par daudzveidīgajiem vēja zvaniem, eņģeļiem, iekaramajiem puķu podiem un dažāda lietojuma traukiem. Arī «Liesma», sajūsminoties par gaišās keramikas burvību, iepazinās ar šo darbu autoriem keramiķiem EDGARU un KRISTĪNI. 

Lai arī kādu uz laiku LELDE un RAIVIS GRAVAS bija kļuvuši par pilsētniekiem, lauki tā arī nepārstāja jauniešus vilināt atpakaļ.

Cerības un... krīzes mācības

Kocēnu «Klētnieki» tālākajai kopdzīvei tika noskatīti, kad abi tik tikko bija iepazinušies. «Sapratām, ka gribam dzīvot laukos. 2006. gadā šo īpašumu nopirkām. Tajā brīdī tā bija tikai jaunbūve, un ne viens vien mums teica, ka aizejam dzīvot džungļos. Bet mums pašiem šī vieta ļoti patika, un tagad esam priecīgi, ka tur dzīvojam,» saka Lelde. «Kad valstī sākās krīze, negaidīti viss sagriezās kājām gaisā. Lai visu nepazaudētu, nācās ātri noreaģēt, un, kā tolaik daudzi, devāmies strādāt uz ārzemēm. Tolaik tas bija vieglāk, jo bērnu mums vēl nebija. Nedēļas laikā sataisījāmies, iekāpām mašīnā un aizbraucām.

«Ziemeļvidzemes daba, miers un harmonija kopš seniem laikiem ir apvijuši Oleru apkārtni. Jau kopš 1588. gada dokumentos parādās Oleru muižas vārds. Pašreizējais Oleru muižas ansamblis celts 18. gadsimta 80. – 90. gados agrīnā klasicisma stilā. Ēkas novietotas ap parādes pagalmu. Centrā – muižas kungu māja, kuras apaļā zāle ved uz ainavu dārzu,» – teikts vienā no tūrisma ceļvežiem.