Un izdara daudz. Tāpēc nereti, īpaši pēc plašām labdarības akcijām, mēs dzirdam un jūtam, cik brīnišķīgi cilvēki dzīvo Latvijā. Bet tādām kopienas iniciatīvām, domājot nevis par sevi, savu ģimeni, bet plašāk? Skatoties raidījumu «Aizliegtais paņēmiens» bija dīvaina sajūta. Cik ļoti var atšķirties sabiedrību domāšanas veids? Dānija un Latvija. Esam pavisam blakus, vien jūra mūs šķir. Protams šķir arī vēstures grieži, šķir labklājības līmenis, bet šajā raidījumā jauns un vecs dānis runāja par sevi kā sabiedrības daļu. Par savu rīcību sabiedrības kopējā labuma dēļ. Tur neskanēja es, bet mēs.
Konteksts bija tā pati pandēmija un vakcinēšanās pret kovidu. Dāņiem nekas nav uzspiests, arī vakcīnas ne, bet likās, ka viņi nespēj iedomāties kā drīkstētu nevakcinēties, ja tamdēļ smagi var saslimt kāds cits. Viņi visdrīzāk nesaprastu, ko pandēmijas sakarā nozīmē: mans ķermenis, mana izvēle!