Uz jautājumu, kā tad jubileja nosvinēta, gaviļnieka atbilde visai lakoniska: «Nesvinēju. Jo tā jubileja nav pozitīvs, bet gan negatīvs sasniegums.» Taču jubilejas nedēļā Aivars saņēma lielisku dāvanu no jaunākā dēla Arņa, kurš Eiropas kausa izcīņā Čehijas pilsētā Podebradi laboja ne vien personisko, bet arī ģimenes un Valmieras teju 40 gadus veco rekordu 50 km soļojumā, distanci veicot 3 stundās, 51 minūtē un 51 sekundē un sperot vēl vienu soli tuvāk savām trešajām olimpiskajām spēlēm. Rumbenieks seniors, savu rekordu atceroties, teic – tie bija pavisam citi laiki, savukārt Arnis prāto – ja tēvam toreiz būtu tādi treniņu apstākļi, kādi pieejami mūsdienu sportistiem, viņam varētu būt pa spēkam rezultāts, kuru diez vai izdotos uzlabot. «Sportista tuvumā jābūt vismaz fizioterapeitam un zinošam speciālistam – nevis parastam sporta ārstam, kas apkalpo iesācējus un sporta skolas, bet augstāka līmeņa mediķim,» skaidro pieredzējušais treneris.
Vai esi pats paskaitījis, cik olimpiešus izdevies izaudzināt?
Vispirms ar Fedju (Aigaru Fadejevu) 1996. gadā uz Atlantu aizbraucām, tad Sidnejā 2000. gadā kopā ar viņu vēl startēja Putenis (Māris) un Dukure (Jolanta), 2008. gadā Pekinā valsts godu aizstāvēja Ingus Janēvics, 2012. gadā Londonā Igors Kazakēvičs, kas pie manis trenējās Murjāņos, tāpat Londonā un četrus gadus vēlāk Riodežaneiro soļoja Arnis, tā ka ar viņu kopā sanāk seši.
ARNIS UN AIVARS RUMBENIEKI PODEBRADOS. Modras Ignates foto