Cik viegli tev vasarā izbrīvēt laiku šādam izbraucienam uz Valmieru, kas, manuprāt, daļēji pat uzskatāma par vienu no skeletona pirmsākumu vietām Latvijā? Tā taču ir?
Jā, ir tāda lieta! Te ir veči, kas to aizsāka – Guntis Maksis, ko tad sauca par Trako Maksi, arī viņa dēls vēlāk brauca. Šeit ir Rodžers Lodziņš, kas bija bobslejā un arī skeletonā darbojās, tāpat Juris Riba, kas mums ir krāsojis skeletonu… Valmierieši, teiksim tā, ir mums daudz palīdzējuši, viņi ir diezgan aktīvi. Bet, runājot par atbraukšanu uz Valmieru, es bieži vien skatos no tāda viedokļa, ka man atskriet uz Valmieru no Siguldas ir stipri vienkāršāk nekā, teiksim, aizbraukt uz Liepāju. Jo man tomēr ir treniņi un arī citas lietas, kas jādara, un es mēģinu tām izbrīvēt laiku.
Cik laika, varbūt tā nosacīti dalot dienu daļās, tev ikdienā prasa ģimene ar divām mazām meitiņām, sports un vēl viss pārējais? Kā tev sadalās diena?
Principā man jāmēģina nodalīt tā, ka šobrīd sports, kas ir mana prioritāte, aizņem dienas lielāko daļu dzīves. Tad nāk ģimene un tad – privāts bizness. Mēs ar brāli esam iesaistījušies loģistikas biznesā.
Vai tie ir pārvadājumi?
Jā, beramās kravas. Tautā saucamās vannas jeb puspiekabes. Arī tas paņem savu laiku, jo tā ir pietiekami tehniska lieta, tehnika arī plīst plus vēl visa tā organizēšana…
Cik smago automobiļu jums ir?
Šobrīd astoņi, graudu un citu beramo kravu pārvadāšanai.