Ir tiesa tas – man kaili vārdi,
Un cieti tie, un asums pikts.
Kur krauti zaļa mistra zārdi,
Man nav par balstu būt tur likts.
Linards Laicens. Par sevi.1919.
MANA VECMĀMIŅA, Linarda Laicena otrā sieva, valmieriete Olga Laicena sava mūža pēdējos gados man teica: tu vēl piedzīvosi, ka vectēva vārds nāks atpakaļ! Pie šiem vārdiem nodomāju – jā, vectēvs bija neparasti gudrs, vieds, bet vecmāmiņa taču arī…
Ne velti Linards Laicens tik ļoti apbrīnoja Leonardo da Vinči (mazliet no tā viņš ielicis arī pasakā «Laimes putns»). Viņā pašā bija kaut kas ģēnijam līdzīgs.Vienā cilvēkā pilnvērtīgi apvienojās daudzi talanti. Linards Laicens bija dārznieks (arī manai mammai bija «zaļais pirksts»),oriģināls dzejnieks, kuram, kā teica vecmāmiņa, ir dzejo[i visos iespējamos pantmēros. Rakstnieks. Tulkotājs. Literatūras kritiķis. Mākslas izpratējs, arī pats lieliski zīmēja, par visām vietām, kurp bija braucis, vēlākajās piezīmēs bijuši zīmējumi. Visbeidzot – gaišredzīgs politiķis. Laicens neparasti aktīvi darbojās vienlaikus gan Rīgas domē, gan Saeimā, kur tauta (turklāt dažādi slāņi, jo tolaik savu deputāta kandidātu varēja ierakstīt jebkuras partijas vēlēšanu sarakstā) viņu ievēlēja 1928. gadā. Dzejnieks bija ieslodzījumā Latvijā, bet ievēlēts Saeimā, un viņš bija jāizlaiž. (Pati zinu tikai vienu līdzīgu gadījumu: Nelsons Mandela Āfrikā…)
Rakstnieks Linards Laicens 30. gados. Foto no personiskā arhīva