Kseniju attālināti iepazinu jau maijā. Viņa piedāvāja skaistus ziedu pušķus, atzīmējot Mātes dienu. Jaunajai sievietei ir tā iespēja turpināt darbu savā profesijā. Ksenija ir ainavu arhitekte, bet papildus apguvusi zināšanas un prasmes floristikā. Pirms kara strādājusi ziedu salonā Zaporižjē.
«Pie mums izvēlas bagātīgākus ziedu pušķus. Daudz ziedu, bet zaļumi ir tikai kā materiāls, lai pušķi vai dekoru izveidotu. Uzreiz pamanīju, ka pie jums tas ir citādāk,» saka Ksenija, un tikpat ātri vienojamies, ka tā ir gaumes lieta, arī mentalitātes atšķirība. Ksenija, viņas mamma Olena un dēliņš Mihailo Latvijā iebraukuši marta sākumā. Brīdi padzīvojuši kādā sociālajā namā Ogrē, tad likuši vēsti sociālajos tīklos, ka tomēr vēlas savu dzīvesvietu, kaut istabu, ko saukt par mājām. Šo saucienu pēc atbalsta izlasījusi Linda.
«Sākoties karam, es uzreiz domāju, kā varu atbalstīt, palīdzēt. Man bija skaidrs – ja bēgļi būs, tad došu pajumti. Jau pieteicos pašvaldībā, uzsverot, ka varu pieņemt kādu ukraiņu ģimeni, bet ziņa, ko bija rakstījusi Ksenija, pie manis atnāca ātri. Domāju, ja cilvēki lūdz, tad jāpalīdz. Braucām uz Ogri, satikāmies, tad uz mūsmājām,» stāsta valmiermuižniece Linda Kokarēviča.
ZEM VIENA JUMTA jau gandrīz četrus mēnešus. Linda Kokarēviča (no kreisās), Ksenija, Olena un Mihailo, kā arī četrkājainie mīluļi. I. Kalniņas foto