Droši vien viss tev sākās ar smilšu pilīm. Vai varbūt jau bērnībā no dēļiem kādas ēkas būvēji?
Domāju, ka jā. Rūjienā un arī laukos – Naukšēnos. Bija gan dažādi lauku darbi, palīdzot vecākiem un vecvecākiem, gan arī kāds štābiņš tika uzbūvēts. Mani tēvs, kurš pats bija celtnieks, virzīja uz būvniecības izglītību, un tālākais jau bija manis paša rokās, gribēšanā vai – tieši pretēji – negribēšanā to darīt.
Tavējā – Viesturskola – tomēr vairāk ar tādu māksliniecisku piesitienu… Kā nonāci Rīgas Tehniskās universitātes celtniekos?
Tā kā tēvs strādāja Valmieras SCO, tad pa vasarām arī man tur sanāca pastrādāt. Nekāds teicamnieks skolā nebiju, arī pusaudža gadi tādi neskaidrāki bija… Deviņdesmitajos gados – es skolu beidzu 1989. gadā – vispār ļoti vajadzēja piedomāt, lai kaut kādā līmenī noturētos. Pēc Viesturskolas aizgāju uz RTU, tolaik tas vēl bija Rīgas politehniskais institūts, un 1993. gadā studijas pabeidzu. Atnācu atpakaļ uz Valmieru un likumsakarīgi turpināju darbu pie tēva, pie Jāņa Matisona un Jāņa Rutkovska. Toreiz viņi man deva iespēju sākt saprast kaut ko no praktiskām lietām. Tajos laikos jau nekāda prātīga būvniecība nenotika, vien kaut kādi remontiņi, kaut kas neliels…
KOPĪGS SVĒTKU MIRKLIS. Sandris un Madara pagājušajos Ziemassvētkos kopā ar mazajiem – (no kreisās) Valteru, Annu un Dārtu. Foto no Sandra personiskā arhīva