Streikotāju bailes streikot

Latviešu streikotājos nejūt gatavību «iet līdz galam» — piemēram, radīt tiešām nopietnas problēmas sabiedrībai, lai tā sāktu spiest uz valdību: piekāpieties taču beidzot tiem spītniekiem, dodiet tiem, ko viņi grib, — ja ne, tad neaizmirstiet, ka vēlēšanas būs pavisam drīz!
«Streiks» mums šķiet vārds ar cienījamu, pat cēlu nozīmi — tā ir darba cilvēku cīņa par savām tiesībām uz labāku dzīvi. Taču vienlaikus mēs apzināmies, ka šāda protesta forma nebūt nav ideāla, vēl mazāk ideālistiska — atšķirībā, piemēram, no demonstrācijām pret karu. Streiks ir dziļi brutāla un pavisam savtīga rīcība. Tā dalībnieki panāk savu, sagrābjot «ķīlniekos» vai nu sava darba devēja biznesu, vai arī — īpaši tad, kad prasības tiek izvirzītas valstij — visu sabiedrību vai kādu tās daļu.
Visuzskatāmāk, šķiet, to apliecina neretie pasažieru lidmašīnu apkalpju streiki. To rezultāts ir pārpildītas lidostas ar tukšiem avioreisu tablo. Tajās uz krēsliem un grīdām guloši saniknoti, izmisuši vai jau apātiski pasažieri nav tikuši atvaļinājuma, komandējuma vai darījumu brauciena galamērķī — bet tagad nevar arī nokļūt mājās. Tie ir miljardos eiro mērāmi aviokompāniju, lidostu un tūrisma firmu zaudējumi — un nevienam nav nekādu šaubu, cik nopietni ir streikotāju nodomi.