«Vaiņagus» un to saimniekus Linda labi zinājusi, jo, no Rubenes skolas ejot uz savām mājām, kur joprojām dzīvo viņas tētis, mūspusē pazīstamais lauksaimnieks Valdis Zariņš, nācies kaimiņsētai garām iet.
«Vēl tagad atceros (tolaik dzīvoju dzīvoklī Priekuļos), ka brīdī, kad man piezvanīja mamma un pavēstīja, ka «Vaiņagi» ir pārdošanā, rušinājos pa pilsētas dārziņu. «Vaiņagu» saimnieks jau bija miris, un Rasma dzīvoja viena, tādēļ arī meklēja pircēju. Man ilgi nebija jādomā – jāpērk,» stāsta Linda.
Labās sakritības
«Vaiņagos» dzīvojuši brīnišķīgi saimnieki, Rasmas vīrs bijis galdnieks, un visas ēkas, arī klētiņa, uzturētas lieliskā kārtībā. Interesanti, ka saimnieces vīrs mīlējis bites, un arī Lindas vīram Guntim bija interese par tām, tāpēc viņš izmācījies par biškopi. «Laikam jau tā nav nejaušība, ka šajā mājā atkal ir bites. Guntis ķer spietus, arī es iesaistos, taču man tas saistībā ar bitēm ir vienīgais pasākums, kurā piedalos. Rasmiņa pie mums brauc ciemos, mēs viņai iedodam medu, un es ļoti priecājos par viņas apciemojumiem,» no sirds teic Linda.
Ar «Vaiņagiem» saistoties vēl kāda sakritība – pati Linda ir prasmīga un aizrautīga vainagu pinēja. Tie top no visa, ko vien var savākt – no vārpām, no gundegām, liepziediem, top arī skaisti iekaramie vainagi. Vairākus no tiem joprojām glabā senā klētiņa.
Mūsu klēts ir vairāk nekā vēl viena istaba, vērtē Linda, tajā ir arī telpa tehniskajām vajadzībām. Kādreiz tur stāvējis žigulītis, pēc tam dēla Emīla mocītis, viņš tur esot iekārtojis darbnīcu, un, kad atnākuši draugi, tā pārtapusi par īstu puišu vietu. Bet Guntim sētas velvētajā pagrabā iecerēta bišu māja.
Pa klētiņas logu skatoties, pamanījām, ka pavisam netālu no tās atrodas tāda kā skatuvīte. Tai esot savs stāsts. «Guntim ir muzikāli draugi, un pirms kādiem četrpadsmit gadiem viņa laukos, kas atrodas tepat netālu, Vaidavas ezera krastā, kur viņa vecāku mājas, mums bija pasākums ar nosaukumu «Bifelis». Tad visi muzikālie ar savu aparatūru un arī nemuzikālie muzicēja un dziedāja. Nu jau visiem ir ģimenes un šādi pasākumi notiek tikai pa reizei. Paši jokojam, ka jārīko mazais «Bifelītis», jo pēdējā reizē ar priekšnesumiem lielā aizrautībā uz skatuvītes kāpa, dziedāja, spēlēja mūsu bērni.»
Kādreiz «Vaiņagiem» bijis piederīgs arī pāri pļavai augošais, nu jau varenais ozols. Netālu no tā bijusi arī pirtiņa. «Breša zemnieki tolaik pirmie varēja izvēlēties zemi, un tā ar visu ozolu tika kaimiņmājai. Ozols ir ļoti, ļoti īpašs, mēs ar saimnieka atļauju pie tā pa reizei aizejam, un man ir klusa cerība, ka kādreiz «Vaiņagiem» tur būs zemes pleķītis, kaut neliels, jo ļoti tajā vietā gribētos uzbūvēt savu pirtiņu. Kad «Vaiņagi» dižo ozolu atkal varēs saukt par savu,» vēlēšanos skaļi izsaka Linda. Saka, tad piepildoties…
«Kā? Nebūs? Vajag!»
«Mēs te esam seši cilvēki – četri bērni un mēs, vecāki (abiem tā ir otrā laulība), vecākais dēls Emīls Herbsts, Elizabete Herbsta un mūsu kopīgie bērni – Laura un Jēkabs Gaiļi, līdz ar to mūsu mazajā mājiņā vietas ciemiņiem lāga nepietiek. Laikam tādēļ pagalmā ir sajūta, ka tas ir kā liela viesistaba, ko var iekārtot, pa to čubināties un uzņemt viesus. Pagalms ir arī vieta, kur varam vērot visus gadalaikus,» tā Linda.
«Vaiņagos» tiekot svinēti visi gadskārtu svētki, arī bērniem tie ļoti mīļi. Linda atzīstas, ka reizēm griboties nedaudz paslinkot, kādus izlaist, bet jaunā paaudze to nepieļaujot, bērni, padzirdot, ka svētki apdraudēti, sašutuši: «Kā? Nebūs? Vajag!», un jārīkojot vien ir. Īpaši tiekot pušķota ugunskura vieta. Jāņos, protams, tiek siets siers, un tā ir reize, kad parasti arī draugi piesakās.
Bet ziemas saulgriežos tradicionāli tiekot vilkts bluķis. «Tā Gunta tradīcija, un, protams, kurināts ugunskurs, lazdās mestas brīnumsvecītes – uzvarētājs ir tas, kuram pirmajam svecīte zaros ieķeras. Ir pīrāgi un silti dzērieni. Esmu tāds tradīciju cilvēks,» atzīstas Linda. «Bet lepnums par šīm kopā sanākšanām ir mums visiem. Svētku radīšanai, manuprāt, ir sava burvība. Tas arī tāpēc jādara, lai bērni šīs tradīcijas turpinātu,» spriež Linda.
Ar cieņu
Te jāpiebilst, ka Valmieras novada pašvaldības rīkotās akcijas «Tavs ieguldījums ainavā» kategorijā «Latviešu viensēta – kultūras kanona lepnums» «Vaiņagi» tikuši augstu novērtēti.
Par ieaudzināto dārza mīlestību Linda pateicas saviem vecākiem un vecvecākiem, noteikti tēta mammai, kurai vienmēr bijis izcils dārzs, un arī tagad «Vaiņagu» dārzā aug viss, kas vien laukos tiek audzēts, protams, arī puķes. Pagalmā, kur tagad lielākā puķudobe, pirms tam bijis daudz ogulāju. No zāles izraktas, tagad savu vietu tajā atradušas arī Rasmiņas peonijas. Bet šoruden «Vaiņagos» tapusi vēl viena īpaša dobīte, kurā sastādītas Lindas mammas peonijas. Bez zemes Linda sevi nemaz nevarot iedomāties. Ļoti īpašas viņai ir nu jau ļoti senās ābeles – antonovka un dzidrā. Linda domā, ka ābeles ir tikpat senas kā mājas. «Ir tik burvīgi zem tām sēdēt, kad ābeles zied un kad jau ir āboli. Un «Vaiņagiem» šajos Vasarsvētkos palika 100 gadi. Piedzīvoti un pārdzīvoti arī grūti laiki.»
Jaunā saimniece cenšas «Vaiņagos» saglabāt lauku auru un arī brīvību. Ģimene ar lielu cieņu izturas pret nu jau īsti savām mājām un uzskata tās par lielu vērtību.
VISA «VAIŅAGU» ĢIMENĪTE 1. septembrī pirms gada: Emīls Herbsts, Elizabete Herbsta, Laura Gaile, Linda Gaile, Guntis Gailis un Jēkabs Gailis. Foto no Gaiļu ģimenes personiskā arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03
#SIF_MAF2023