Viedokļi

Tieši pirms gada Arēna Rīga, kas koncertos spēj uzņemt vairāk par 13 tūkstošiem skatītāju, bija pieklājīgi piepildīta ar Džona Ronalda Rūela Tolkīna daiļrades cienītājiem, kuri dievina viņa pirms gandrīz simt gadiem sarakstīto triloģiju «Gredzenu pavēlnieks» un pirms tā tapušo, vēl ģeniālāko pasaku par hobitu Bilbo un nekad neeksistējušo Viduszemi, kas ar savu vēsturi un notikumiem, es teiktu, sakņojas šodienā un gūs atbalsi arī nākotnē, cik vien ilgi pastāvēs cilvēce. Tik pārlaicīga tā ir un universāla. 

Koalīcijas «restarts», solot uzrāvienu Evikas Siliņas Ministru kabineta darbos un rezultātos, šonedēļ atklājās kā tās agonijas bezgaumīga paildzināšana.

Atceros, ka manā bērnībā ļoti aktuālas bija atmiņu klades. Savā visskaistākajā kladē pirmajā lapā uzrakstīji dažādus jautājumus un devi citiem aizpildīt.

Vidzemniekiem, īpaši Valmieras un Cēsu puses ļaudīm, nupat vajadzētu priecāties.

Virzība uz pārmaiņām valdībā, kas vairāku mēnešu garumā tika apspriesta visos iespējamajos veidos un variantos, beidzot ir ieguvusi konkrētas aprises.

Pagājušajā nedēļā sabiedrībai bija tādi savdabīgi gaidīšanas svētki, jo no valdības kabineta bija izlidojusi ziņa par to, ka līdz darba nedēļas beigām premjere Evika Siliņa paziņos par pārmaiņām Ministru kabineta sastāvā. 

Ļoti brīnišķīgs vai sāpīgs notikums var kļūt par atskaites punktu mūsu laikam. Mēs ikdienas solī taču mēdzam rēķināt: tas bija pirms bērniem, pirms nomainīju darbu, pirms ome devās mūžībā, un tad skaitām uz priekšu, kas ir iespēts pēc. Saprotam, ka tā pat vienmēr vieglāk sarēķināt, lai neapjuktu skrējienā.

Koalīcijas un Ministru prezidentes Evikas Siliņas pasolītā, bet vilcinātā «valdības restarta» būtība ir centieni piāriski nomierināt mūs, «muļķa tautu».

Domāju, ka daudziem no mums ir kāda vieta, kur justies labi, kur esi pieņemts un gaidīts. 

Nu jau ilgāku laiku galvenā politiskā tēma, kas tiek locīta dažādos veidos un variantos, ir sastāva maiņa mūsu valdošajā koalīcijā.

Nupat, meklējot kāda godināt paredzēta sportista basketbola laukumos atstātās pēdas, sanāca tā nopietnāk pārcilāt simtiem fotogrāfiju.

Kopš 8. februāra medijiem jāveltī papildu uzmanība, lai nepieļautu kādu varbūt pat nejaušu lokālo politiķu parādīšanos publikācijās ar pozitīvu ievirzi.

Batja ir tēva kļička karā, jo viņam ir dēls, viņi abi ir karā pie Pokrovskas. Jaunākais uz nulles un, cik zināms, ievainots, bet tēvs viņu gaida tuvu pie nulles līnijas, kur elles katlā viņu iekšā nelaiž.

Jāizmanto izdevība paslavēt Saeimu – par karstas putras nestrēbšanu, tai vērtējot vajadzību veidot Mākslīgā intelekta centru arī par nodokļu maksātāju naudu.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušas runas par to, ka saules parku ir par daudz, tie saražo tik daudz elektroenerģijas, ka tā jāatdod tirgū par brīvu un tādēļ ar to izveidi vajadzētu piebremzēt.

Ik pa laikam manā sociālo tīklu vietņu joslā nonāk ziņa, ka Valsts policija meklē kādu bez vēsts pazudušu cilvēku.

Šā gada 1. februārī stājās spēkā pagājušā gada nogalē pieņemtie Grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kuri paredz, ka valsts iestādes turpmāk katru mēnesi savās interneta vietnēs publiskos iestādes amatpersonām aprēķinātos atalgojumus (ieskaitot visas prēmijas un piemaksas, taču neskaitot pabalstus).

Piedzimt Latvijā pirms pusgadsimta, dzīvot, strādāt skolā par skolotāju un satraukties par valsts valodas zināšanu pārbaudi?

Viņnedēļ Latvijā bija lērums dažādu notikumu, kam tauta sekoja līdzi ar emocijām, kuru gamma reizumis sasniedza galējus polus.

No mutes mutē, atceros, gāja ziņa, cik minūtēs pēc telefona zvana saņemšanas sovhoza direktors bija jau ielēcis biksēs un aizjoņojis līdz ciemata mehāniskajām darbnīcām, no kurienes tālāk varēja noritēt ugunsgrēka dzēšanas darbu organizēšana.