Viedokļi

Priekšvēlēšanu kaislības turpina pieņemties spēkā, sitot aizvien augstākus viļņus. Tagad jau partijas un to aktīvākie atbalstītāji ķērušies pie tādas inteliģentas nodarbes kā konkurentu reklāmu apkarošana: raujas sviedriem vaigos, lipinot virsū konkurentu attēliem savas fizionomijas bildi vai nīdējot ārā šamo reklāmas, lai to vietā novietotu savējās.

Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, paredzot atļaut pārvaldniekam bez atsevišķa pilnvarojuma izmantot dzīvojamās mājas vai dzīvokļu īpašnieku uzkrājumus parādsaistību segšanai. Patiesībā mūsu apsaimniekotāju biedrības jau sen to dara - lai pilnībā norēķinātos par siltumu, auksto ūdeni utt., aizņemamies no apsaimniekošanas naudas, ko samaksājuši pārējie dzīvokļu īpašnieki. Savukārt parādniekiem, kam šādā veidā tiek piešķirts aizdevums, iestājas 10 % līgumsoda saistības.

"Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" Kultūras ministra padomnieks Egīls Šēfers mīl citēt Raini. Laikam tas tādēļ, ka trūkst pamatotākas argumentācijas mūzikas skolu reformai. Rainim nevar nepiekrist, jo tik tiešām visus šos gadus mūsu valstī valda ("pastāv") gandrīz vieni un tie paši cilvēki, kas prot labi "pārvērsties" jeb mainīt savu kažoku uz visām pusēm. Arī kultūras ministrs "pastāv", jo mainīja savu partijas piederību. Bet svarīgāka par pastāvēšanu mūsu nemitīgo reformu valstī būtu nepieciešama attīstība, ko dod stabilitāte likumdošanā, uzstādījumos un mērķos.

Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš 1965. gada, kad tika svinēta Raiņa simtgade, septembrī rīko Dzejas dienas. Šogad iecerēti daudzi pasākumi, arī Valmierā, Mazsalacas novadā un citur mūspusē. Latvijā Dzejas dienas sāksies jau rīt.

Dzejnieks un aktieris JURIS HELDS:

Jau pierasts, ka dažādākie pētījumi un aptaujas parāda zemo uzticamības līmeni Latvijas politiskajām partijām un Saeimai. Pēdējie pētījumi rāda, ka politiskajām partijām uzticas aptuveni 7 - 5 % iedzīvotāju, Saeimas deputātiem - aptuveni 9 %. Viens no neuzticēšanās iemesliem ir mūsu politiķu salīdzinoši biežā politiskās piederības maiņa.

...tad ziniet - klāt ir vēlēšanu laiks. Man priekšā partiju apvienības "Par labu Latviju" (PLL) aģitācijas biļetens. Tas sākas ar divu Latvijas miljonāru un saulvežu "Par turīgu, veselu, izglītotu, daudzbērnu Latviju bez parādiem. Cieti!" dialogu.

Ja kāds vēl tic, ka Latvijā pastāv kaut kas līdzīgs sabiedrības viedoklim un tā paudējiem, ar kuru izteiktu nosodījumu politiķiem jārēķinās, tad Ainars Šlesers šādas ilūzijas tūlīt izgaisinās. Viņš pats ir godaprāta olekts - gan sev un saviem līdzskrējējiem, gan visai Latvijai.

Aiz­vien tu­vāk nā­kot vē­lē­ša­nām, tiek mek­lē­tas at­bil­des uz vis­da­žā­dā­ka­jiem vē­lē­tā­jus in­te­re­sē­jo­ša­jiem jau­tā­ju­miem, ta­jā skai­tā arī par tās vai ci­tas par­ti­jas ār­po­li­tis­ka­jām sim­pā­ti­jām. Pa­ras­ti jau Lat­vi­jas po­li­tis­kie spē­ki tiek da­lī­ti «rie­tum­nie­kos» un «aus­trum­nie­kos», kas at­tie­cī­gi sim­pa­ti­zē Bri­se­lei un Va­šing­to­nai, vai Mas­ka­vai, tā­pat ir pa kā­dam, kam pil­nī­gi vien­al­ga, ku­ram sim­pa­ti­zēt, ka ti­kai la­bi ba­ro­tu. Vien­lai­kus ja ar «aus­trum­nie­kiem» viss ir vai­rāk vai ma­zāk skaidrs, tad «rie­tum­nie­ku» rin­dās ir pa­li­ku­si tuk­ša vie­na ļo­ti bū­tis­ka ni­ša.

Na­ci­o­nā­lā ap­vie­nī­ba «Vi­su Lat­vi­jai!» - «Tēv­ze­mei un Brī­vī­bai/LNNK» ir šīs vē­lē­ša­nu kam­pa­ņas lai­mes lu­tek­lis. Par abu ra­di­kā­lā spār­na par­ti­ju nā­kot­nes iz­re­dzēm, jo tām pa­šām spē­ci­ņi jo­pro­jām ir vā­ji, pa­rū­pē­jās ci­ti po­li­tis­kie vei­do­ju­mi. Tik­lab «Vie­no­tī­ba», kā krie­vis­kās par­ti­jas ne­gri­bē­ti pa­da­rī­ja di­vus nī­ku­lī­gus gru­pē­ju­mus par vē­rā ņe­ma­mu ap­vie­no­tu spē­ku. Da­ļa ag­rā­ko «Vie­no­tī­bas» at­bal­stī­tā­ju sā­ka šau­bī­ties, vai tā ir pie­tie­ka­mi prin­ci­pi­āls na­ci­o­nā­lo in­te­re­šu aiz­stā­vis. Diez­gan lie­lu skai­tu lat­vis­ko vē­lē­tā­ju mo­ti­vē bai­les no «Sa­ska­ņas cen­tra» nāk­ša­nas pie va­ras, glu­ži tā­pat vi­ņus tra­ci­na PCTVL so­lī­ju­mi na­tu­ra­li­zēt ik­vie­nu ne­pil­so­ni un ie­viest krie­vu va­lo­du paš­val­dī­bu liet­ve­dī­bā. Ir va­ja­dzīgs ap­ņē­mīgs pret­spēks, un tāds šo­brīd tiek sa­ska­tīts VL un TB/LNNK po­li­tis­ka­jā du­e­tā.

Diriģente IRĒNA ZELČA:

Jau 35 gadus strādāju skolā, un savu pirmo skolas jaukto kori izveidoju Saldus 1. vidusskolā mēneša laikā, kā es parasti smejos - kolhoza kartupeļu vagā. Esmu no tiem skolotājiem, kas 1. septembri ļoti gaida. Ja savu darbu mīl un ir atbalsts no skolas, bērniem un vecākiem, tad var paveikt lielas lietas. Ne dators, ne internets, ne mobilais telefons, ne liela nauda, bet skolotājs ir galvenais skolā. Esmu laimīga, ka ikvienā vietā manus centienus ir ieraudzījuši un atbalstījuši. Ja nav atbalsta, tad vienam pašam ir grūti, jo izveidot un vadīt kori nav tikai diriģenta, bet visa kolektīva darbs.

Katoļu baznīca Latvijā vienmēr ir bijusi aktīva sabiedrisko un politisko procesu dalībniece. 1917. gada Latgales apvienošanas kongresā katoļu baznīcas pārstāvji, piemēram, Francis Trasuns un Jāzeps Rancāns, aktīvi atbalstīja Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Pēc Latvijas Republikas izveidošanas katoļu baznīcas pārstāvji aktīvi piedalījušies sabiedriski politiskajos procesos. Bīskaps Jāzeps Rancāns kļuva par Saeimas priekšsēdētāja biedru. Viņš neatbalstīja 1934. gadā nodibināto K. Ulmaņa režīmu, tāpēc viņam piemēroja mājas arestu. Vācu okupācijas laikā J. Rancāns darbojās Latvijas Centrālajā padomē, kas pēc kara turpināja darbu trimdā. Pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nāves viņš pildīja Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu trimdā. Arī pēc neatkarības atjaunošanas katoļu baznīcai bijusi spēcīga ietekme. Piemēram, 2003. gada referendumā katoļu baznīca skaļi pauda atbalstu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā.

Ka Latvijā lielu daļu mūzikas pasūta nebūt ne oficiālā valdīšana, bija skaidrs jau sen, tieši tāpat, kā tikai retais šaubās par to, ka vienas no ietekmīgākajām mūzikas pasūtītājām ir komercbankas. Īpaši spilgti šī mūzikas pasūtīšana izpaudās tā dēvētajos "treknajos gados", kad komercbankas rosījās pa Latviju kā pa savu kabatu, bet pie varas esošie tikai spieda "gāzi grīdā" un zīmēja optimistiskas ainavas. Tagad situācija ir mainījusies, taču komercbankas nekur nav pazudušas un par savām interesēm cīnās ar zobiem un nagiem.

Kārtējie centieni likt sabiedrībai šausmināties par vietējo oligarhu panākumiem valsts nozagšanā drīzāk izrādīsies pretēji publicista Lato Lapsas iecerēm, ūdens liešana uz grāmatas "varoņu" dzirnavām. "Vienkāršo latviešu" prātos Aivars Lembergs un Andris Šķēle no vērienīgiem mahinatoriem pārvēršas supervaroņos.

Līdz 10. Saeimas vēlēšanām vairs tikai apaļš kalendārais mēnesis ar mazītiņu astīti, un tāpēc jau puslīdz skaidri var apjaust tos politiskos spēkus, kas 3. oktobra naktī varēs dzert šampanieti un sākt uz restorāna salvetēm uzmest pirmās valdošās koalīcijas shēmas. Iespējams, to variantu nebūs daudz, taču vairāk par vienu noteikti.