Vienaldzības sindroms
Viena no Latvijas kaimiņvalstīm (un nozīmīgākajām ekonomiskajām partnerēm) ir Baltkrievija, kur pašlaik notiek politiskie procesi, kurus citādi kā par interesantiem nodēvēt nav iespējams. Tieši tikpat interesanta ir arī Latvijas valsts attieksme pret šiem procesiem.
Ja nu kāds nejauši nav ievērojis, – Baltkrievijā jau ceturtdaļgadsimtu pie varas atrodas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Teikt, ka Baltkrievijas prezidents ir autoritārs līderis, nozīmē nepateikt neko. Minētais kungs, kurš reizumis mēdz uzdoties par biedru, ir stipri aizsēdējies pie varas un tuvākajās dienās (9. augustā) grasās sarīkot kārtējās nosacītās vēlēšanās, lai šo varu saglabātu vēl uz dažiem gadiem.
Ievērojamai daļai iedzīvotāju pret šādu notikumu attīstību, protams, ir zināmas pretenzijas, tomēr viņu viedoklis valsts prezidentu īpaši neinteresē. Un tā īpaši arī nekad nav interesējis, jo prezidents vienmēr labāk par vēlētājiem zina, kas konkrētajā brīdī ir ienaidnieks, kas draugs un kā šiem vēlētājiem jābalso. Tāda specifiski prezidentāla īpašība ar prognozējamu vēlēšanu iznākumu.
Ja vien jums nav tuvu radu Baltkrievijā, šiem manevriem nevajadzētu sazin cik satraukt Latvijas iedzīvotājus. Vairākums no mums, visticamāk, pat nenojauš, ar ko un par ko (vai pret ko) savas kārtējās priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros karo Baltkrievijas prezidents. Savukārt tie, kas zina ko vairāk, jau sen ir atmetuši ar roku domai, ka aiz Latvijas austrumu robežas varētu notikt būtiskas izmaiņas. Pēc visa spriežot, arī valsts līmenī.
Vārdos mēs visi, protams esam par demokrātiju, tautvaldību un citām līdzīgām vērtībām, taču praksē acīm redzami tiek gaidīts neizbēgamais – esošā Baltkrievijas prezidenta pārvēlēšana vai kā nu lai nosauc šo procesu. Citādi izskaidrot faktu, ka jau tiek plānota esošā kaimiņvalsts vadītāja vizīte Latvijā, izskaidrot nav iespējams. Visos plānošanas dokumentos arī ir ierakstīts šī vadītāja vārds, pat neraugoties uz to, ka vēlēšanas vēl ir tikai gaidāmas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv