Zied ehinopsis
Viņam pagaidām nav sava vārda, jo, kā dzirdēju, vārdu piešķirot tikai pilngadību sasniegušiem ehinopšiem, nevis vāriem puļķīšiem, kad vēl nav zināms, kas no tādiem izaugs. Tikai tad, kad ehinopsis spējis izslieties pieauguša kaktusa augumā, ir apbruņojies ar pilnu adatu komplektāciju, ieguvis savu divkājaino asistentu, radījis bērnus un visādi citādi pratis dzīvē labi iekārtoties, piedevām arī ziedējis vismaz pāris reizes, tikai tad viņš ir tiesīgs pieņemt īpašu vārdu.
Šis kaktuss pie manis nonāca bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem un šķietami pat sakaltis bez dzīvības. Nebija, kam prasīt, ne arī viņš pats bija kāds runātājs. Ej nu sazini, kad kaktusiem skaitās pilngadība, bet runā, ka labā maizē ehinopsis varot sasniegt piecdesmit un vairāk gadu ilgu mūžu. Tad nu rēķiniet paši, bet pagaidām viņš ir ehinopsis, un cauri!
Pirmajā laikā nevarēja saprast, vai viņš vispār elpo. Cerību nebija daudz, un, ja godīgi jāsaka, nebija vispār. Par laimi, bija pienācis pavasaris, un ikviens, kas turas pie dzīvības, pavasarī tiek rautin rauts uz priekšu.
Bija karstas maija dienas. Kaktuss telepātiski pačukstēja, ka grib sasveicināties ar sauli pa īstam, nevis tikai caur loga aizkaru istabas kaktā. Tā nu viņš tika iznests pagalmā un nosēdināts goda vietā uz ciņa starp akmensdārza augiem, kur saule ap viņu griezās no ausmas līdz rietam. Beidzot viņš varēja kārtīgi sasilt līdz kaulam, kā tas ir viņa senču dzimtenē Dienvidamerikā! Vēsās naktis viņu nemaz nebiedēja. Pilnīgi pretēji – viņam patika vasaras nakšu spirgtums, ko dienā nomainīja svelme. E, kur laba dzīve!
MISTĒRIJA. Ehinopša ziedēšanas mirklis.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv