Guna satikta gadatirgos un Līgo tirdziņos. Pēdējos divus gadus viņa ne tikai izrāda tautisko jostu dažādību un priecājas, ja kāds tās pērk sevis iepriecināšanai, latviskuma apliecināšanai vai dāvanai, bet arī rāda, kā ir no diega tikt līdz jostai, ko nozīmē grodot, kā izdodas tīt dziju šķeteres.
«Varbūt tas ratiņš palīdz, bet pēdējie divi gadi man ir īpaši veiksmīgi. Tirdziņos netrūkst pircēju un interesentu, jo pati smejos, ka rādu atrakcijas, un katrs, kurš nav redzējis, tirgus laukumā apskatās, kā tas ratiņš dūc, bet ārzemnieki vispār ir gar zemi,» smejas enerģiskā Guna, atceroties, ka jostu aušana viņas aušanas pieredzē spilgtākos nospiedumus atstāj pēdējos desmit gadus. Gunas niša jeb pamatnozare vienmēr bijuši «lupatu deķi» – paklāji, pārklāji, grīdas celiņi un vēl galda tekstils.
«RĀDU, kā no dzīpara tiek līdz austai jostai, un tas cilvēku uzmanību piesaista. Ne visi zina senos amatus, ārzemniekiem ir milzīgs pārsteigums, tāpēc tirdziņos ne vien jostas pārdodu, bet daudz stāstu un un rādu,» tā audēja Guna Miķelsone. «Liesma» klātienē Gunu satika pērn Brenguļu Tomātu svētkos. Ārijas Romanovskas foto