Tautsaimniecībā viena no riskantākajām nozarēm ir lauksaimniecība, jo tur gala rezultātu bieži vien ietekmē neprognozējami apstākļi: pieaugoši ģeopolitiskie riski, tirgus svārstības, bioloģiskie faktori un visbeidzot arī klimata pārmaiņas. LLKC Valmieras un Valkas biroju vadītāja DAIGA SILIŅA stāsta par to, kādi saimniekošanas riski pastāv reģiona lopkopībā.
Lauku saimniecību Latvijā mazāk – toties augstvērtīga piena un kvalitatīvas gaļas vairāk, jo piena un gaļas lopkopības ganāmpulki ir ne vien lielāki, bet arī ražīgāki. Vai šī tendence saglabājas? Vai Valmieras novada piena un gaļas ražotāji joprojām ir valsts ražīgāko ganāmpulku līderos?
Jā, mūsu novada lopkopības saimniecības ir Latvijas ražīgāko ganāmpulku līderos. Piena lopkopības koncentrācija un produktivitātes kāpums turpinās nu jau ilgāku periodu. 2024./2025. pārraudzības gadā vidējais izslaukums pārraudzībā esošajām govīm sasniedza 9594 kg no govs, turklāt piena sastāvs saglabājās stabils – vidēji 4% tauku un 3,41% olbaltumvielu. Ļoti būtiski ir arī tas, ka Valmieras novadā vienlaikus palielinājies slaucamo govju skaits. 2025. gada nogalē novadā bija 7234 slaucamās govis – par 492 vairāk nekā gadu iepriekš. Pēc slaucamo govju skaita Valmieras novads Latvijā ieņem otro vietu. Tātad mūsu gadījumā nav runa tikai par «mazāk, bet ražīgāk» – šeit redzam arī pietiekami spēcīgu lielo saimniecību attīstību. Vēl iespaidīgāks ir ražīgāko ganāmpulku saraksts. Latvijas TOP ganāmpulks ZS «Ceriņi» – 496 govis, izslaukums 14809 kg no govs – 1. vieta Latvijā; SIA «Pērles A.A.J.» – 444 govis, izslaukums 14271 kg; SIA «Naukšēni» – 900 govis, izslaukums 13987 kg; ZS «Sporas» – 160 govis, izslaukums 13973 kg; ZS «Kalntontes» – 117 govis, izslaukums 13949 kg; ZS «Tiltgaļi» – 170 govis, izslaukums 13905 kg; ZS «Zilūži» – 192 govis, izslaukums 13425 kg; ZS «Tīrumkalni» – 166 govis, izslaukums 13424 kg. No Latvijas 25 produktīvākajiem ganāmpulkiem astoņi atrodas Valmieras novadā, tajā skaitā arī valsts absolūti ražīgākais ganāmpulks. Valmieras KB grāmatvedības un ekonomikas klienti ir četri no minētajām astoņām saimniecībām. Mēs lepojamies un augstu vērtējam mūsu ilggadējo sadarbību.
Latvijas lauksaimniecības attīstībā, manuprāt, viena no būtiskākajām pēdējo gadu tendencēm ir ļoti skaidra – saimniecību paliek mazāk, taču tās, kas turpina strādāt, kļūst profesionālākas, tehnoloģiski attīstītākas un produktīvākas. Progresa pamatā ir ne viens vien faktors. Pirmkārt, tā ir ģenētika un mērķtiecīgs ciltsdarbs. Otrkārt, kvalitatīva un precīzi sabalansēta barība. Treškārt, arvien plašāka un gudrāka tehnoloģiju izmantošana – modernas slaukšanas iekārtas, ganāmpulka veselības un produktivitātes monitorings, precīzāka ēdināšana un datu izmantošana lēmumu pieņemšanā.
Mūsdienu piena lopkopībā vairs nepietiek ar to, ka kūtī ir daudz govju. Saimniecības rezultātu nosaka tas, cik efektīvi tiek izmantota zeme, lopbarība, tehnika, darbaspēks un katra dzīvnieka ģenētiskais potenciāls. Tāpēc produktivitātes pieaugums vienlaikus ir arī resursu efektīvākas izmantošanas jautājums.
Arī gaļas liellopu audzēšanā redzama attīstība. Valmieras novadā ir saimniecības, kas izvēlējušās specializēties gaļas šķirņu liellopu audzēšanā: SIA «Terūna», ZS «Gāršas», ZS «Vecķiguļi», SIA «Lizagro», SIA «J-Parks» un citas, kā arī saimniecības, kas piena lopkopību kombinē ar kvalitatīvas liellopu gaļas ražošanu un pārstrādi – ZS «Mazdzērvītes» un ZS «Zilūži».
Tas parāda vēl vienu svarīgu tendenci – nākotnes lauku saimniecība nav tikai «ferma». Tā arvien biežāk ir pilna ražošanas sistēma: izaudzēt, pārstrādāt un pārdot gala produktu patērētājam. Tas dod lielāku pievienoto vērtību un ļauj lielākai daļai no nopelnītā palikt laukos.
Valmieras novada un Vidzemes lauksaimniecības attīstību kopumā vērtēju optimistiski. Mums ir gan spēcīgas saimniecības, gan pieredze, gan zināšanas, gan arī cilvēki, kuri spēj strādāt ļoti augstā līmenī. Taču nākamais izaicinājums būs nevis vienkārši palielināt ražošanas apjomu, bet panākt, lai produktivitāte iet kopā ar ekonomisko dzīvotspēju un dabas resursu saglabāšanu. Manuprāt, tieši šī būs veiksmīgas saimniekošanas formula nākamajām desmitgadēm – saudzīgāka attieksme pret zemi, ūdeni un dzīvniekiem. Tātad – vairāk produkcijas, bet ne uz dabas rēķina. Manuprāt, lauksaimniecības attīstība šodien vairs nav vērtējama tikai pēc tā, cik daudz hektāru mēs apsaimniekojam, cik govju ir ganāmpulkā vai cik tonnu produkcijas saražojam. Daudz svarīgāks jautājums ir – cik daudz vērtīgas pārtikas mēs spējam saražot no tā resursa, kas mums jau ir, un cik gudri mēs šo resursu izmantojam. Es neredzu pretrunu starp produkcijas kāpināšanu un dabas saudzēšanu. Tieši otrādi – produktivitātes kāpināšanai būtu jābūt vienam no veidiem, kā saudzēt dabas resursus.
Intensīvāka ražošana pati par sevi vēl nenozīmē ilgtspēju. Lielai saimniecībai var būt gan ļoti laba, gan ļoti slikta ietekme uz vidi. Viss ir atkarīgs no tā, kā tā saimnieko. Tāpēc es vairāk skatos nevis uz saimniecības lielumu, bet uz saimniekošanas kvalitāti. Manuprāt, tieši šeit arī ir Valmieras novada un Vidzemes priekšrocība. Mums ir spēcīgas saimniecības ar zināšanām, pieredzi un vēlmi investēt tehnoloģijās. Valmieras novada pašvaldība arī pati lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību izceļ kā nozīmīgu novada ekonomikas daļu, vienlaikus uzsverot dabas resursu gudru izmantošanu.
Tāpēc mans redzējums par nākotnes lauksaimniecību ir diezgan vienkāršs: mums nevajag ražot vairāk par katru cenu. Mums vajag saražot vairāk vērtīgas pārtikas no tā, kas mums ir, vienlaikus samazinot resursu izšķērdēšanu.
Dabas saudzēšana nav tikai prasība, kas uzlikta lauksaimniekam no malas. Tā ir arī paša lauksaimnieka interese. Jo mēs šodien nerūpējamies tikai par nākamo ražu. Mēs rūpējamies par to, vai mūsu bērni un mazbērni pēc 20, 30 vai 50 gadiem šajā zemē varēs turpināt saimniekot. Tāpēc uzskatu, ka īstais lauksaimniecības progresa rādītājs nav vienkārši saražotās produkcijas tonnas. Īstais progress ir tad, ja mēs spējam palielināt saražotās pārtikas vērtību, vienlaikus samazinot resursu patēriņu uz katru saražoto kilogramu un saglabājot dabas kapitālu nākamajām paaudzēm.
Kā ar bioloģiskajiem riskiem lopkopībā? Dzirdēts, ka pat obligātie biodrošības pasākumi fermās kļuvuši dārgāki, jo jūtami pieaugušas arī dezinfekcijas līdzekļu cenas.
Bioloģiskie riski lopkopībā, manuprāt, kļūst arvien nopietnāki. Mutes un nagu sērga, Āfrikas cūku mēris, putnu gripa, nodulārais dermatīts un citas infekcijas slimības nav kaut kas tāls un teorētisks. Globalizācija, intensīvāka dzīvnieku un cilvēku pārvietošanās, starptautiskā tirdzniecība un arī savvaļas dzīvnieku pārvietošanās nozīmē, ka slimības var nonākt līdz mūsu saimniecībām daudz ātrāk nekā agrāk.
Tāpēc es uzskatu, ka biodrošība šodien ir tikpat svarīga saimniecības vadības sastāvdaļa kā barības kvalitāte, ģenētika vai finanšu plānošana. Protams, biodrošības prasību ievērošana maksā naudu. Dezinfekcijas līdzekļi, aizsargapģērbs, transporta un cilvēku kustības kontrole, novietņu tīrīšana, žogi, dezinfekcijas barjeras – tās visas ir izmaksas. Taču ir jāskatās plašāk: biodrošība nav izdevumi slimības apkarošanai, tā ir investīcija, lai slimība saimniecībā vispār nenonāktu.
Valmieras novadā un Vidzemē lopkopji šo jautājumu uztver ļoti nopietni. Jo īpaši lielākās un profesionālākās saimniecībās biodrošība jau sen vairs nav tikai «izmazgāt un nodezinficēt». Tā ir sistēma, kas sākas ar to, kas un kādā secībā ienāk saimniecībā, turpinās ar dzīvnieku kustību, barības un materiālu piegādēm, tehnikas kontroli un beidzas ar ikdienas tīrību un dezinfekciju.
Ļoti svarīga ir arī pašu cilvēku disciplīna. Var būt vismodernākā ferma, bet, ja kāds biodrošības prasības neievēro ikdienā, sistēmā rodas vājais posms. Tāpēc biodrošība lielā mērā ir arī saimniecības kultūra un paradumi.
Es domāju, ka šeit profesionālām saimniecībām ir zināma priekšrocība. Jo lielāks un vērtīgāks ir ganāmpulks, jo vairāk saimnieks apzinās, ka nav pieļaujams risks ar vienu neapdomīgu darbību apdraudēt gadiem veidotu ganāmpulku. Mana pārliecība ir vienkārša: uz biodrošību taupīt nedrīkst. Taupīt var uz nevajadzīgu resursu patēriņu, bet ne uz pasākumiem, kas aizsargā ganāmpulku, saimniecību un visu apkārtējo lopkopības nozari.
Klimata pārmaiņas sevi globāli un lokāli piesaka ar sausumu, lietavām, plūdiem, vētrām un nu jau arī ar liela izmēra krusu. Ir bijušas vasaras, kad lopbarības krājumi ziemai bija gandrīz vai neiespējamā misija. Kā lauksaimniekiem izdodas sadzīvot ar dabas riskiem?
Klimata pārmaiņas lauksaimnieks visvairāk izjūt nevis pēc statistikas tabulām, bet savā laukā. Vienu gadu zeme ir pārāk sausa, citu – lietus nāk tad, kad pļavai vai laukam būtu vajadzīgas dažas saulainas dienas. Vēl citā gadā problēma ir vētra vai krusa. Un lauksaimniekam nav iespēju šo procesu apturēt – viņam ir jāspēj pielāgoties. Manuprāt, šobrīd lielākais izaicinājums ir tas, ka laikapstākļi kļūst arvien grūtāk prognozējami. Agrāk saimnieks varēja vairāk paļauties uz zināmu sezonas ritmu. Tagad arvien biežāk jābūt gatavam tam, ka īstais pļaušanas vai ražas novākšanas brīdis var būt ļoti īss. Ja šīs dažas labās dienas palaistas garām, zaudējumi var būt būtiski.
Lopkopībā tas īpaši jūtams lopbarības sagatavošanā. Mums ir jānodrošina barība visai ziemai, un nevaram atļauties domāt tikai par šodienu. Ja pirmajā pļāvumā laikapstākļi neļauj iegūt pietiekami kvalitatīvu lopbarību, tas ietekmē visu nākamo sezonu.
Tāpēc saimniecībās arvien vairāk jādomā par rezervēm un elastību. Nevar balstīties uz pieņēmumu: katru gadu būs vienādi labi laikapstākļi un vienāds pļāvumu skaits. Vienā gadā zāle aug ļoti labi, citā sausums augšanu nobremzē, vēl citā lietavas neļauj laikā novākt sagatavoto lopbarību.
Manuprāt, nākotnes lauksaimniecībā arvien svarīgāka kļūs ne tikai maksimālā raža, bet stabila ražošana dažādos apstākļos. Labāka ir saimniecība, kas arī sliktākā gadā spēj nodrošināt dzīvniekiem kvalitatīvu barību un turpināt darbu, nekā tā, kas ļoti labā gadā sasniedz rekordražu, bet pēc viena nelabvēlīga gada nonāk nopietnās grūtībās.
Tāpēc klimata pārmaiņas noteikti jāuztver arī kā jautājums par saimniecību noturību. Mums jāiemācās saimniekot tā, lai gan sausumā, gan pārmērīgā mitrumā, gan vētrās un citos ekstrēmos apstākļos mums būtu pēc iespējas vairāk instrumentu, ar kuriem šos riskus mazināt. Un, protams, jābūt gataviem arī tam, ka daba būs stiprāka par mums. Mūsu uzdevums ir nevis cīnīties ar dabu, bet saimniekot tā, lai ar dabu varētu sadzīvot arī mainīgā klimatā.
LOPBARĪBAS KRĀJUMI ZIEMAI. Katru gadu to pienācīga sagatavošana ir kārtējais izaicinājums, jo arī šajā lopkopjiem tik svarīgajā procesā viss ir pakārtots laika apstākļiem.
Ārijas Romanovskas foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi — klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007