Iestādīt koku nav sarežģīti. Izvēlies vietu, izroc bedrīti, ieliec tajā mazu stādu, aizber saknes ar zemi un stingri piespied. Taču ar to meža stāstam viss tikai sākas. Kociņam, kas šodien ietilpst plaukstā, līdz pieaugušam kokam būs jāizdzīvo ne tikai vairāki desmiti gadu, bet arī tas klimats, kuru mēs vēl īsti nezinām.
Tieši tāpēc saruna par jaunu mežu stādīšanu šodien vairs nav tikai saruna par mežsaimniecību. Tā ir arī saruna par klimata pārmaiņām, oglekļa piesaisti, dabas daudzveidību un to, kādu Latvijas ainavu atstāsim tiem, kuri dzīvos pēc mums.
Latvijā mežu netrūkst. Gluži pretēji – mūsu valsts ir viena no mežainākajām Eiropā. Tomēr mežs nav kaut kas nemainīgs. Tas aug, noveco, tiek nocirsts, atjaunojas dabiski vai tiek iestādīts no jauna. Valsts meža dienests norāda, ka Latvijā ik gadu tiek atjaunoti ap 40 tūkstošiem hektāru meža. Mežu var atjaunot dabiski, sējot vai stādot, un izvēle ir atkarīga no konkrētajiem augšanas apstākļiem.
Atjaunot nav tas pats, kas ieaudzēt
Te jānošķir divi jēdzieni, kurus ikdienā mēdzam lietot kā sinonīmus. Meža atjaunošana galvenokārt nozīmē jaunas mežaudzes izveidošanu vietā, kur mežs jau iepriekš audzis, piemēram, pēc cirtes vai dabas stihijas. Savukārt meža ieaudzēšana ir jauna meža izveidošana platībā, kas līdz tam nav bijusi mežs – piemēram, mazproduktīvā lauksaimniecības zemē vai krūmājā.
Tieši meža ieaudzēšana ir tā joma, kurā valsts un Eiropas Savienības finansējums var palīdzēt zemes īpašniekam pieņemt lēmumu par jauna meža izveidošanu. Taču arī šeit princips nav «jo vairāk koku, jo labāk». Normatīvie nosacījumi paredz, kādās platībās mežu drīkst ieaudzēt un kādās tas nav atbalstāms. Piemēram, atbalsts nav paredzēts bioloģiski vērtīgu zālāju, īpaši aizsargājamu biotopu un noteiktu aizsargājamu sugu dzīvotņu apmežošanai.
Tas ir būtisks precizējums arī sarunā par klimatu. Meža stādīšana nav universāla atbilde uz visām vides problēmām. Ir vietas, kur labāk saglabāt zālāju, purvu vai citu vērtīgu biotopu, un ir zemes, kur jauna mežaudze var būt ļoti piemērots risinājums. Tāpēc svarīgs ir ne tikai iestādīto koku skaits, bet arī vietas izvēle.
541 hektārs trijos gados
Kā tas izskatās mūsu pašu pusē? Valmieras novada klimata rīcības plānā, izmantojot Valsts meža dienesta datus, norādīts, ka 2021. gadā novada teritorijā jaunas platības apmežotas 110 hektāru apjomā. No tiem 21 hektārā mežs ieaudzis dabiski, bet 89 hektāros – sēts vai stādīts. Savukārt 2020. gadā jauna meža platība bijusi 253 hektāri, bet 2019. gadā – 178 hektāri. Kopumā šajos trīs gados ieaudzēts 541 hektārs meža, aptuveni divas trešdaļas no šīs platības veidojot sētām vai stādītām audzēm.
Tie nav tikai skaitļi tabulā. Aiz katra hektāra ir zeme, kurā kāds īpašnieks ir pieņēmis lēmumu: šeit lai aug mežs.
Arī Valmieras novada pašvaldībai ir savi meži. Pašvaldības klimata plānā minēts, ka tās meža zemju platība ir vairāk nekā 4600 hektāru, bet 2022. gadā pašvaldības mežos veikta atjaunošana aptuveni 25 hektāru platībā. Pašvaldība norādījusi, ka turpmākajos gados savos mežos turpinās atjaunošanu un kopšanu, īstenojot CO₂ piesaisti veicinošu un ilgtspējīgu mežsaimniecību.
Labs piemērs meža stādīšanai ir arī daudz tuvāk pilsētas ikdienai. 2022. gada Lielās talkas laikā Valmieras novada pašvaldības darbinieki iestādīja apmēram sešus tūkstošus priežu 1,5 hektāra platībā. Savukārt šāgada pavasarī Valmieras Industriālā parka teritorijā jaunieši iestādīja 130 priežu stādus. Tie nav mežsaimniecības mēroga hektāri, taču tie labi parāda vienkāršu lietu – meža veidošana sākas ar vienu koku.
Koks šodien, bet kāds būs klimats pēc 50 gadiem?
Te arī sākas sarežģītākā daļa. Meža īpašniekam jāizvēlas, kādas sugas stādīt, kādu stādāmo materiālu izmantot un kā jauno audzi kopt. Klimata pārmaiņas šo izvēli padara vēl nozīmīgāku. Pieaug vidējā temperatūra, mainās nokrišņu režīms, biežāki kļūst sausuma periodi un ekstrēmi laikapstākļi, bet siltāks klimats var labvēlīgi ietekmēt arī atsevišķu kaitēkļu attīstību.
Valmieras novada klimata rīcības plānā, piemēram, īpaši izcelts egļu astoņzobu mizgrauzis. Siltākos apstākļos šim kaitēklim var palielināties paaudžu skaits gadā, bet vētras, ilgstošs sausums un krasas temperatūras svārstības var radīt novājinātus vai bojātus kokus, kas savukārt kļūst piemēroti mizgrauža attīstībai.
Tātad šodien iestādītā egle vai priede augs vidē, kas nebūs gluži tāda pati kā mūsu vecvecāku laikā.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» klimata pārmaiņu ietekme uz mežsaimniecību pētīta vairākus gadus. Vienā no pētījumu programmām analizēta gan koku augšanas gaita nākotnes klimatā, gan vētru un ugunsgrēku riski, gan biotisko faktoru ietekme un dažādu, arī Latvijā retāk sastopamu koku sugu atjaunošana.
Savukārt šogad sākta jauna valsts pētījumu programma «ForestRoute-LV», kurā viens no galvenajiem uzdevumiem ir meklēt risinājumus Latvijas mežu klimatnoturībai. Projektā paredzēts pētīt arī meža atjaunošanu un jauktu sugu audžu veidošanu. Programmu īsteno Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts sadarbībā ar «Silavu» un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti.
Tas nozīmē, ka zinātnei arvien svarīgāks kļūst jautājums: ne tikai kā izaudzēt ātri augošu mežu, bet kā izaudzēt mežu, kas spēs izturēt nākotnes apstākļus.
Stāds nav vienkārši stāds
Šajā vietā parādās koku selekcija. Vienkāršoti sakot, zinātnieki meklē kokus ar vēlamām īpašībām – labu augšanu, kvalitāti, izturību un piemērotību konkrētajiem Latvijas apstākļiem. No šādiem kokiem iegūst stādāmo materiālu, kas pēc tam nonāk kokaudzētavās un mežā.
«Silavas» pētnieki uzsver, ka selekcija nav ģenētiskā modificēšana. Tā balstās dabā sastopamās ģenētiskās daudzveidības izpētē un piemērotāko koku atlasē. Klimata pārmaiņu apstākļos šāda pieeja kļūst īpaši nozīmīga, jo ilgtermiņā iespējams atlasīt un pavairot kokus ar īpašībām, kas palīdz mežaudzēm labāk pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem.
Arī Valsts meža dienests norāda uz selekcionēta stādāmā materiāla priekšrocībām. Dienesta informācijā teikts, ka tā izmantošana var mazināt klimata pārmaiņu, slimību un vēja radītos riskus. Turklāt selekcionēta materiāla audzes var sasniegt galvenās ražas novākšanas vecumu agrāk un dot lielāku kvalitatīvas koksnes apjomu. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums vistiešākajā nozīmē. Koku stāda cilvēks, kurš, iespējams, pats nekad nenopelnīs no šī koka iegūtās koksnes.
Arī valsts palīdz samaksāt par pirmo soli
Meža ieaudzēšana prasa ne tikai stādus. Jāsagatavo augsne, jāiestāda koki, pēc tam jaunā audze jākopj. Pirmajos gados mazajiem kokiem jācīnās gan ar zāli un citu veģetāciju, gan reizēm ar meža dzīvniekiem. Tāpēc finansiālais atbalsts zemes īpašniekam var būt būtisks pamudinājums.
2026. gada vasarā Lauku atbalsta dienests izsludināja pieteikšanos programmai «Ieguldījumi ilgtspējīgai mežsaimniecībai». Kopējais publiskais finansējums bija 8,5 miljoni eiro, no kuriem 2 miljoni bija paredzēti tieši meža ieaudzēšanai. Atbalstam varēja pieteikties privātpersonas, kurām pieder zeme vai meža zeme, privātā kapitāla uzņēmumi, kā arī pašvaldības un to kapitālsabiedrības.
Meža ieaudzēšanai noteiktā attiecināmo izmaksu summa ir 1514 eiro par hektāru, un atbalsta intensitāte – 60 procenti. Vēl 60 procentu apmērā paredzēts atbalsts ieaudzētās mežaudzes agrotehniskajai kopšanai, kur noteiktā attiecināmo izmaksu summa ir 323 eiro par hektāru. Atbalstāmās ieaudzētās mežaudzes rezultātam jābūt mistraudzei vai priežu tīraudzei.
Tas nozīmē, ka valsts atbalsts nesedz visu meža izveides cenu. Tas ir līdzfinansējums, kas palīdz zemes īpašniekam segt daļu izmaksu. Un te ir vēl kāds svarīgs aspekts – atbalsts nav vienkārši nauda par iestādītu koku skaitu. Mežaudze pēc tam tiek pārbaudīta, un Valsts meža dienestam ir tiesības piecus gadus pēc projekta īstenošanas termiņa pārbaudīt ieaudzēto mežu. Ja audze neatbilst prasībām, īpašniekam tā jāpapildina vai jāatmaksā saņemtais atbalsts.
Šāgada pieteikšanās kārta meža ieaudzēšanai noslēdzās 17. augustā. Savukārt rudenī izsludinātā jaunā kārta vairs nav paredzēta vispārējai meža ieaudzēšanai – tajā 1,5 miljoni eiro atvēlēti ugunsgrēkos un dabas katastrofās iznīcinātu mežaudžu atjaunošanai. Tāpēc zemes īpašniekam, kurš domā par meža ieaudzēšanu, svarīgi sekot nākamajām LAD kārtām, nevis paļauties uz to, ka finansējums būs pieejams jebkurā laikā.
Kur meklēt stādus Vidzemē?
Arī šajā ziņā Vidzeme nav tukša vieta kartē. «Latvijas valsts meži» šogad pavasarī visā Latvijā, stādot un sējot, plānoja atjaunot ap 14 tūkstošiem hektāru valsts mežu un iestādīt ap 32 miljoniem koku stādu. Faktiskais pavasara sezonas rezultāts bija 13,8 tūkstoši hektāru un aptuveni 29 miljoni iestādītu stādu.
LVM stādāmo materiālu audzē savās kokaudzētavās. Vidzemes iedzīvotājiem īpaši nozīmīgi, ka starp tām ir Strenču un Valmieras kokaudzētava. Šogad pavasarī Valmieras kokaudzētavā bija pieejami, piemēram, egles kailsakņi ar uzlabotu sakņu sistēmu, bet Strenču kokaudzētavā – egles ietvarstādi.
LVM 2025. gadā valsts mežos, stādot un sējot, atjaunoja 14,78 tūkstošus hektāru un iestādīja gandrīz 30 miljonus selekcionētu dažādu sugu meža koku stādu. Tas ļauj saprast mērogu: meža stādīšana Latvijā nav atsevišķu entuziastu nodarbe, bet liela un sistemātiska nozare.
Ko tad īsti nozīmē iestādīt mežu klimata pārmaiņu laikā?
Droši vien ne to, ka mums tagad būtu jācenšas katru brīvo zemes pleķīti pārvērst mežā. Drīzāk tas nozīmē iemācīties skatīties tālāk par šodienu.
Koksne ir atjaunojams resurss, mežs uzkrāj oglekli, dod mājvietu daudzām sugām, pasargā augsni un ir nozīmīga Latvijas ekonomikas daļa. Taču mežs pats par sevi nav garantija, ka klimata pārmaiņu sekas būs mazākas. Svarīga ir mežaudzes kvalitāte, sugu izvēle, augšanas apstākļi, augsne, kopšana un spēja izturēt sausumu, vētras, slimības un kaitēkļus.
Tāpēc nākotnes mežs, iespējams, būs jāstāda ar mazliet citādu domāšanu nekā agrāk. Nevis tikai «kas šeit vislabāk augs», bet arī «kas šeit vēl pēc piecdesmit vai simt gadiem spēs augt». Un šajā jautājumā nauda ir tikai viena daļa no atbildes. Valsts atbalsts var palīdzēt iestādīt pirmos kokus, kokaudzētava var nodrošināt kvalitatīvu stādu, zinātnieki var palīdzēt saprast, kuri koki būs piemērotāki nākotnes klimatam, bet par pašu mežu atbildība paliek cilvēkam, kurš šodien rok bedrīti un ieliek tajā mazu kociņu.
Mazais stāds pats par sevi vēl nav mežs. Mežs ir laiks, pacietība un rūpes. Un, stādot to šodien, mēs patiesībā stādām ne tikai kokus, bet arī iespēju, ka pēc mums šajā vietā joprojām būs mežs.
Ilustratīvs foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi – klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007