«Jā, tā tas ir! Mazākajā lieku bekas, bet lielākajā sarkanās mušmires, un tikai tās, kas vēl mazas, smukām galviņām, nav pāraugušas,» smejas Vita, redzot, ka man, to visu klausoties, tā kā īsti uzreiz nav ne ko teikt, ne jautāt.
«Ja man pirms gadiem pieciem šo stāstītu, es arī neticētu, bet tagad meklēju mušmiru vietas un kreņķējos par mežu zāģēšanu, katru jaunu izcirtumu, jo ierastā taka atkal būs pabojāta un jāmeklē sēņu vieta no jauna,» tā Vita. Kāds mušmires sauc par vienreizlietojamām sēnēm, bet cits par eksportpreci. Kāpēc tā?
«Tātad, ja runājam, tad saprotam, ka tikai par sarkanajām mušmirēm, jā, tām, kas koši sarkanas, spilgti oranžas ar punktiņiem, par baltajām un zaļajām nav runas, nejaucam, lūdzu, jo to indīgumu neviens neapstrīd. Es runāju tikai par sarkanajām mušmirēm, sakot, ka tās tiešām var izmantot ārstniecībā, arī ādu kopjot, skaistumam. Es varu droši teikt, ka svaigu mušmiri saspiežu rokā, norīvēju seju, un āda ir veselīga, maiga. Es atļaujos arī apēst svaigu sarkano mušmiri,» manas acis atkal ir ieplestas, bet Vita turpina: «Ja vienai un otrai paaudzei saka, ka šī mušmire ir indīga, tad tu tam ne tikai notici, bet tici! Es nevienam neiesaku šīs sēnes ēst, nevajag, jo ir daudz citu, ko lietot uzturā, bet ārstniecībā šo var un vajag izmantot.»
ES JOPROJĀM ESMU DZĪVA un sarkano mušmiri izmantoju. Citiem to piedāvāju tikai ziedē, un šajā mazajā burciņā ir ne tikai mušmires, bet arī vaska, vīnogu kauliņu eļļas un ilgas vārīšanas vērtība, tā saka Vita Ozerinska, kura izveidojusi zīmolu «Saules Rasa». Ārijas Romanovskas foto