Mana terapija pret ikdienišķām ciešanām vienmēr bija paņemt no grāmatu plaukta grāmatu, kur atdzīvojas patiesā sāpe, vislielākais pāridarījums, ko pārdzīvojusi mūsu tauta, ar ko galā tikušas sievietes, mātes, un tās bija grāmatas par mūsu cilvēkiem Sibīrijā. Kopš Ziemassvētkiem grāmatu plauktā bija iegūlusi vēl viena – pāršķirstīta, skaista, bet nebija paspēts to izlasīt. Piektdienas pēcpusdienā grāmatu atvēru, bet joprojām nav izlasīta, kaut maza, plāna grāmatiņa, tajā katra lapiņa šķita kā spēka avots, tāpēc nav vērts steigties. Arī šodienai, rītdienai vajadzēs. «Lidijas ziediņi» sauc šo pastaigu Latvijas brīvības cīnītājas Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņu dārzā.
Nātres arī mirušas dzeļ
Burtu izmērs