Arī izsmeļošu atsauksmju par filmu tobrīd vēl nekur nebija. Man Intars Busulis patīk un vienmēr ir patikusi viņa muzikālā atdošanās. Maz mums ir tik enerģisku skatuves mākslinieku kā viņš. Tāpēc diezgan paļāvīgi devos uz pirmizrādi, lai gan iepriekš jau bija teikts, uz ko norāda arī filmas nosaukums, ka tā būs no viņa bērnu perspektīvas. Bērni – tas, protams, ir forši, tomēr visbiežāk tas, ko bērni dara, apbrīnojams šķiet tikai viņu mammām, tētiem un vecmāmiņām, bet, lai patiktu arī citiem ārpus ģimenes, tur jau jābūt kaut kam ģeniālam. Un tomēr Busuļa vārds bija kā garants un kvalitātes zīme, un, kā vēlāk izrādījās, šī filma ir labākais, kas redzēts pēdējo pārdesmit gadu laikā latviešu, ja tā nosacīti var teikt, dokumentāli vieglajā kino.