Svarīgi, ka Mārtiņa dzīšana notiek iepriekšējā vakarā, t.i., 9. novembrī, kad maskās tērpti Mārtiņbērni dodas no sētas uz sētu, dzied, dejo, iet rotaļās un nes svētību tam namam, kas viņus laipni uzņēmis un pacienājis.
Latviešu gadskārtā Mārtiņi ir robeža starp rudens beigām un ziemas sākumu. Sirmajā senatnē svinēšanas iemesls bija pabeigtie rudens darbi. Tad arī sākās, kā Vidzemē to dēvē, Mārtiņbērnu gājiens vai čigānos iešana, kamēr citos novados tos sauca par budēļiem vai ķekatām.
Mārtiņu svinēšana, skatoties lielā laika nogrieznī, ir pakāpeniski mainījusies. 1930. gados piefiksētajās liecībās, kas apkopotas 2010. gadā izdotajā J. A. Jansona grāmatā «Latviešu masku gājieni», lasāms par Mārtiņdienas tradīciju Rūjienā, kur pirms vairāk nekā 150 gadiem, pēc apraksta spriežot, Mārtiņbērniem bija ne tik daudz izpriecu, cik bērnu pāraudzināšanas un preventīvas dabas funkcija, un tikai vēlākajos gados tā ieguva vairāk izklaidējošu un priecīgu raksturu.
Ēvalda Dajevska glezna «Ķekatas».