Domājot par šīs lapas saturu, par to, ko «Liesmas» lasītājiem pastāstīt skaistā oktobra piektdienā, atcerējos šo piegājienu un sajutu, ka manos darba dienu atmiņu plauktos krājas dažas lietas, daži mirkļi, kas vasarā sajusti mūspusē. Vasara beigusies, bet tas, par ko rakstīšu, ir izlasāms, nopērkams, apciemojams joprojām.
Ozolzīļu kafija
Esmu lasījusi Laimas Kotas grāmatu «Mana turku kafija», un tai bija īpaša smarža un garša, iepazīstot turku kultūru, sadzīvi, attiecības. Vasarā, kad Kafejnīcu dienās biju pie mūspuses darbīgajiem cilvēkiem, ciemojos Mazsalacas pusē – «Jēru klubā». Senas lauku mājas, plaša sēta, un saimniece Ilze Mitāne, kas reiz dienas vadījusi pie datora, gluži tāpat kā joprojām es, strādājot žurnālistikā, ierādīja, ko nozīmē iekopt puķu dobes, cirpt jērus, gatavot no aitu gaļas, vērpt vilnu. Viņu apbrīnoju par varēšanu ļauties tādām dzīves pārmaiņām, un mēs par to visu runājām, sēžot zem kārtīga ozola. Todien prātā nenāca, ka Ilze rudenī draugus un paziņas aicinās uz ozolzīļu kafiju.
VĒRTĪGIE SĪKUMI, kas liek priecāties, domāt, just un pārdomāt. Mīļgrāmatu meklējiet tepat Valmierā, zīļu kafiju Mazsalacā, draudzīgos trušus Limbažu pusē, bet, ja vēlaties zināt, kāda ir ukraiņu bērnu interese par Latviju, izmantojiet internetu. Foto no personiskā arhīva